Kādēļ cilvēki tic Dievam?

Kāds vīrs vērīgi apstaigāja ievērojamas lielpilsētas slaveno gleznu galeriju. Mazliet ilgāk tas uzkavējās pie ainas, kur attēlots Kristus tajā grūtajā brīdī, kad Viņš nesa krustu uz paredzēto soda vietu. Piepeši domās nogrimušo vīru uzrunāja kāda jauna meitene: „Vai jūs ticat Dievam?” Nedaudz pārsteigts, tas atbildēja: „Jā, es ticu.” It kā atvieglota, tādu atzīšanos izdzirdusi, meitene turpināja jautāt: „Kas tas par cilvēku šajā gleznā? Ko viņš tur nes uz savas muguras? Un kas viņam galvā? Kas tie par ļaudīm viņam visapkārt? Vai tam visam ir kāds sakars ar Dievu? Es daudz esmu pārdomājusi, līdz secināju, ka mana dzīve tomēr nevar būt kaut kāda nejaušība. Dabas likumi, kurus nākas atšifrēt, mani pārliecina, ka aiz visa stāv kāds, kuru es gribētu saukt par Dievu. Bet vai šāds Dievs ir? Kur Viņš ir? Un kā iespējams Viņu atrast? Jūs apliecināt, ka esat ticīgs cilvēks. Tad, lūdzu, pastāstiet man visu, ko jūs zināt!”

Kādā klusā muzeja stūrī šie divi Zemes iemītnieki sarunājās apmēram četras stundas. Svešais vīrietis izstāstīja visu, ko zināja par Dievu, par Jēzu Kristu un par Bībeles mācību, atbildot vēl uz daudziem jautājumiem. Tad meitene negaidīti atzinās: „Mans kungs, es jums neesmu pateikusi visu. Šonakt man bija dīvains sapnis: Kāds, kura seju es neredzēju, man sacīja: „Sagatavojies uz svarīgu, tavam dzīves gājumam izšķirošu iepazīšanos!” Kad pamodos, man bija jāsmejas. Iedomājos, laikam jau iznāks satikties ar savu nākamo vīru! Bet nu es redzu, ka tas ir bijis kaut kas daudz svarīgāks. Ar mani ir runājis pats Dievs! Un man vajadzēja satikt jūs, lai iepazītos ar vēsti, kura var izmainīt visu manu dzīves gājumu.”

Šie un arī visi turpmākie grāmatā ietvertie piedzīvojumi nav izdomāti. Vai ir Dievs? Kas ir Dievs? Cilvēki tic. Kāpēc?

Izbrīna pārņemtais cilvēks

Nav nevienas tautas, kas nepazītu ticību Dievam, ticību kādai augstākai būtnei, kā daudzreiz labprāt gribam teikt. Gadu tūkstošiem ilgi cilvēki apbrīno dabas norises, ir pārsteigti par dzīvības fenomenu, un daudzi sevi uzskata par Visuma Pārvaldnieka radījumiem. Apmēram pirms 3000 gadiem kāds rakstīja:

„Cik lieli ir Tavi darbi, ak, Kungs! Cik daudz ir to, un tos visus Tu esi ar gudrību radījis; zeme ir Tavu radījumu pilna.” (Psalmi 104:24)

„Es Tev pateicos, ka es esmu tik brīnišķi radīts, brīnišķi ir Tavi darbi, mana dvēsele to labi zina.” (Psalmi 139:14)

Mūsu laika dabas zinātnes atklājumi ir paplašinājuši cilvēka redzes loku un palielinājuši zināšanas, reizē radot arī lielāku izbrīnu.

Kas gan nebūtu jau dzirdējis par atomu – matērijas vissīkāko sastāvdaļu? Ja būtu iespējams pilnīgi bez atlikuma izmantot atomenerģiju, kas slēpjas gramā aktīvas vielas, tad, piemēram, šīs enerģijas dzīta lidmašīna ar 100 pasažieriem varētu 50 reizes apriņķot ap Zemi. Ar 1 kg tādas vielas varētu nosusināt Vidusjūru, bet, izmantojot 20 kg, varētu bez pārtraukuma 50 gadus darbināt visus pasaules elektromotorus.

Bez tam atoms ir tik neaprakstāmi mazs, ka priekšstatu par to spēj dot vienīgi salīdzinājumi. Iedomāsimies, ka cilvēka matu iespējams palielināt tik stipri, lai tas savos apmēros sasniegtu Zemeslodes diametru. Tad tikpat daudz palielināts atoms būtu tikai 10 m diametrā. Un atoma kodols ar savu 0,2 mm diametru pat ar labu redzi būtu tik tikko saskatāms.

Tālāk mēs uzzinām, ka atoms jau pats par sevi ir vesels universs: tajā slēpjas vēl mazākas daļiņas, kurās norisinās fizikāli procesi un kuru noslēpumus pētniekiem vēl nav izdevies izprast.

Apbrīnojamā kārtā atomi savstarpēji savienojas un veido mums redzamos iežus, augus, dzīvniekus un cilvēkus. Zinātnieku formulētajos dabas likumos šis sakārtojums iegūst savu nosaukumu. Bet no kurienes tas cēlies?

Pazīstamais filozofs Imanuels Kants vienu no saviem darbiem nobeidz ar šādiem vārdiem: „Divas lietas pilda prātu un sirdi ar pastāvīgi pieaugošu apbrīnu un bijību, jo biežāk un ilgstošāk prāts ar tām nodarbojas: zvaigžņotā debess pār mani un morāles likums manī.” (Kant „Kritik der praktischen Vernunft”, Beschluss)

Vai kosmisko lidojumu laikmetā varētu būt saglabājušās tādas pašas domas? Kaut vai īsu brīdi ielūkosimies Visuma telpā, kurā mūsu Zemeslode, vērtēta pēc lieluma, nav nekas vairāk kā tikai viens atoms. Ja mēs gribētu izmērīt kosmosa attālumus, tad par ceļojuma telpu būtu jāizvēlas vislielākais mums zināmais ātrums. Gaismas stars sekundē noskrien apmēram 300000 kilometru. Mašīna brauc ātri, ja tā sasniedz 120 km stundā jeb 0,03 km sekundē!

Gaismas staram, lai tas no Zemes nokļūtu uz Mēness, vajag apmēram vienu sekundi laika, bet līdz Saulei jau 8,33 minūtes. Lai Saules gaisma veiktu attālumu līdz pēdējai Saules sistēmas planētai Plutonam, vajadzīgas 5,5 stundas! Tomēr arī tur mēs vēl arvien atrastos mūsu planētu apņemošās sistēmas robežās. Bet pie nakts debesīm varam vērot daudz stāvzvaigžņu, kas visas ir milzīgas Saules. Attālumu līdz tām mēra gaismas gados, par vienu mērvienību pieņemot apaļus 9000000000000 (vārdos – 9 miljardus) kilometru, ko gaisma veic vienā gadā. Vistuvākā stāvzvaigzne Proksima Centauri no mums ir 4,2 gaismas gadu attālumā! Jā, ja mēs vēl neesam sākuši brīnīties, tad tagad ir pienācis laiks to darīt!

Piena Ceļa zvaigžņu plīvurs, kuru mēs skaidrās naktīs redzam debesīs, teleskopā aplūkots, sadalās neskaitāmos pulkos. Lielajā Piena Ceļa galaktikā Saule ar visām savām planētām līdzinās tikai niecīgam smilšu graudiņam. Šim milzīgajam zvaigžņu sakopojumam ir apmēram 100 000 gaismas gadu caurmērs un tā zvaigžņu kopskaitu rēķina uz 100 miljardiem.

Bet arī tad mēs vēl nebūsim nonākuši pie Visuma telpas robežas. Astronomu lielie teleskopi uzrāda miglājus un zvaigžņu kopas, kas savā būtībā ir veselas pasauļu sistēmas, līdzīgas mūsu Piena Ceļam. Mums vistuvāk, tas ir 900 000 gaismas gadu attālumā, atrodas galaktika, kas tiek saukts par Andromedas miglāju. Ar teleskopiem var saskatīt apmēram 500 miljonus šādu zvaigžņu sistēmu, bet teorētiskajos aprēķinos runa ir par 100 miljardiem spirālveidīgu miglāju.

Kā mikro-atomu pasaule, tā arī makrokosmoss savos neizmērojamos plašumos pārsniedz mūsu iztēles spējas. Un ja mēs no jauna pievērstos mūsu Zemei, tad jāatzīst, ka dzīvības brīnums nav mazāks par citiem.

Lūk, cilvēka ķermenis! Apmēram 5 litri asiņu mūsu ķermenī cirkulē pa asinsvadiem – artērijām, vēnām un sīkajiem kapilāriem. Ja visus šos asins vadus un vadiņus saliktu vienu aiz otra, iznāktu aptuveni 2550 km. Bet šajā sīko un vissīkāko asinsvadu mudžeklī nepārtraukti pārvietojas 25 miljardi sarkano un balto asinsķermenīšu. Sirds dienu no dienas, apmēram 600 reižu dienā nepārtraukti pārsūknē asinis cauri visam cilvēka ķermenim. Strādājot bez apstājas 50 gadus, šis process atkārtojas 1 840 000 000 reizes! Nav otra tāda motora, kas, strādājot dienu un nakti, līdzīgu slodzi spētu izturēt 50 – 80 gadus. Bet cilvēka ķermenis nav mašīna. Dzīvs organisms ir pavisam kas cits. Ja mēs apvilktu uz savas delnas vienu kvadrātcentimetru lielu laukumiņu, tad tur varētu saredzēt varbūt tikai 5 matiņus. Bet lūk, ko mēs šādā gadījumā nesaskatām: vienu metru vissmalkāko asinsvadiņu, 15 tauku dziedzerus, 6 000 000 šūniņu, 100 sviedru dziedzerīšus, 4 m nervu šķiedru, 5000 jušanas punktu, 200 sāpju receptorus, 12 aukstuma un 2 siltuma receptorus. Bet mums ir apmēram 20 000 kvadrātcentimetru ādas! Ja esam guvuši ievainojumu, darbā stājas visai komplicēta automātika, lai šo brūci pēc iespējas ātrāk sadziedētu. Cilvēka ķermenim ir aptuveni 60 biljoni šūniņu. Katrā no tām norisinās dažādi un pie tam komplicētāki ķīmiskie un fiziskie procesi nekā vislielākajos rūpniecības uzņēmumos, kādus vien mēs pazīstam. Un tas viss pilnīgi bez kāda trokšņa un pie nemainīgas temperatūras! Katras šūnas kodolā, kā vilnas pavedieni kamolā satītas, atrodas hromosomas. Šeit, kā to aptuveni nojaušam, slēpjas pārmantošanas noslēpums. Uz hromosomām, savukārt, kā lentītes spirālveidā satīti atrodas gēni. Ja tos atritinātu, tad varētu izstiept 1,5 m garumā. Ja visas šīs lentītes no viena cilvēka ķermeņa saliktu citu aiz citas, tad tās veidotu attālumu apmēram 600 reizes līdz Saulei. Ikviens no šiem 150 metru garajiem gēniem ir aprakstīts ar informāciju līdzīgi skaņu platei. Ja tos atskaņotu vārdos, tad tie katrs, pēc kāda biologa aprēķiniem, sastādītu 1000 sējumus leksikona formātā. Tās ir direktīvas, kuras nosaka, kādam jābūt organismam.

Biezus sējumus varētu sarakstīt par brīnišķīgo kaulu, acu, nervu sistēmas un smadzeņu uzbūvi. Izbrīnam nav gala. Mūsu dzīvība, mūsu domāšana, mūsu prāts vēl arvien paliek neatrisināts noslēpums.

No kurienes cēlies šis lietderīgums, šī kārtība, kas nopamato ne vien cilvēka ķermeni, bet visu, kas eksistē, sākot ar sīko atomu līdz galaktikai? No mūsu cilvēciskās pieredzes mēs zinām, ka neviens lietderīgs veidojums nerodas pats no sevis. Ikkatru kārtību, ko rada mūsu rokas, iepriekš izdomā un izplāno prāts. No akmeņlauztuvēs vienkārši sabirušiem akmeņiem pat miljardu gadu laikā pats no sevis nerodas neviens apdzīvojams nams, tādēļ arī cilvēki tic Dievam, jo viņi ir pārliecināti, ka dabā saredzama kādas ļoti augstas inteliģences radošā darbība. Zinātnē un pētījumos cilvēka gars un prāts daudz nopūlas, lai izprastu to, ko Dieva Gars jau sen iepriekš izdomājis un Dieva spēks izsaucis esamībā. Par to ir stāstīts Bībelē:

„Kopš pasaules radīšanas Viņa neredzamās īpašības, gan Viņa mūžīgais spēks, gan Viņa dievišķība, ir skaidri saredzamas Viņa darbos, tāpēc viņiem nav ar ko aizbildināties.” (Romiešiem 1:20)

Tā nav nejaušība, ka tieši modernās astronomijas celmlauži ir tie, kas pie saviem atklājumiem nav zaudējuši ticību Dievam, bet ieguvuši tikai vēl lielāku pārliecību.

Koperniks sacīja: „Kurš cilvēks gan, ja tas neatlaidīgi un nemitīgi pēta kosmosu, kas, kā visiem zināms, ir izveidots visjaukākā kārtībā un tiek vadīts no dievišķās gudrības, to pastāvīgi novērojot un atrodoties nemitīgā saskarsmē ar to, netiktu skubināts uz labu un netiktu novests pie tā Celtnieka apbrīnošanas, kas visu radījis, kurā atrodama visaugstākā laime kurā viss labais paceļas tālu pāri visaugstākajiem kalngaliem?” (Ludvig Günther „Ich greife Gott mit Händen”, Evangelische Verlagsanstalt Berlin, 1971, S. 8.)

Keplers savā laikā rakstīja: „Radībā es Dievu tikpat kā savām rokām satveru; astronomijas priekšmets ir visgudrākā Radītāja pagodināšana.” (Ludvig Günther, a. a. O., S. 25.)

Viens no 20.gs. zinātniekiem – angļu fiziķis Džems Džēns ir nonācis pie šādas atziņas: „Universs pakāpeniski un arvien vairāk sāk izskatīties pēc vienas lielas domas un nevis lielas mašīnas. Gars matērijas valstībā vairs neparādās kā nejaušs iebrucējs: mēs sākam nojaust, ka mums drīzāk to pienāktos apsveikt kā matērijas valstības Radītāju un Valdnieku – protams, ne mūsu individuālo garu, bet to Garu, kurā tie atomi, no kuriem cēlies mūsu individuālais gars, eksistē kā domas… Mēs atklājam, ka Visums uzrāda kādas plānotājas jeb kontrolētājas varas pēdas, kurai ir kaut kas kopējs ar mūsu pašu individuālo garu.” (James Jeans „Der Weltenraum und ein Rätsel” Paul List Verlag München 1955, S. 145.)

Jautājošais cilvēks

Mums, cilvēkiem, sirdi nospiež jautājumi – nopietni, smagi jautājumi. Bet atomi un galaktiku zvaigžņotie miglāji neatbild! Stindzinoši auksti zvaigznes var noraudzīties uz cilvēku viņa bēdās.

Neviens dzīvnieks nejautā par savu likteni. Bet domājošais cilvēks nevar atrast mieru pie šī jautājuma. Ja tam uzbrūk kāda nelaime, no viņa krūtīm izlaužas sāpīgs vaids: „Kāpēc?” Ja arī viņam paskaidro varbūtējos cēloņus, miers tomēr netiek atrasts. Tas jautā tālāk: „Kādēļ tieši man tā vajadzēja atgadīties? Kādēļ dzīve ir tāda?” Pēc būtības viņu nomācošas jautājums ir vairāk: „Kādēļ? Kāda mērķa dēļ?” Cilvēks gribētu izprast visa notiekošā jēgu. Izmisumā dažs savai dzīvei ir padarījis galu tikai tādēļ, ka viņš vairs neko nesaprata. Vientuļi, vīlušies, bezcerīgi cilvēki! Tomēr ne jau tikai nelaimē cilvēks jautā pēc savas dzīves jēgas. Kvansu Gakuinas universitātē Japānā kāda kursa studenti uzaicināja universitātes mācībspēkus uz pārrunām. Profesori sākumā vilcinājās, bet, tā kā studenti neatlaidās, pārrunas tomēr notika. Pasniedzējiem par pārsteigumu, kāds students iesāka: „Pamatskolā mani skubināja mācīties lozungu: „Tev jācenšas tikt labā vidusskolā.” Tur savukārt teica: „Tikai labākos uzņem otrās pakāpes vidusskolā.” Otrās pakāpes vidusskolā sacīja: „Jūsu mērķis lai ir universitāte.” Nu mēs esam universitātē. Tagad mēs labprāt no mūsu profesoriem gribētu uzzināt, kādēļ mēs vienmēr tā tiekam dzīti uz priekšu? Kas tad patiesībā ir īstais mērķis?”

Jaunības gados cilvēks nedomā par nāvi. Bet spēki pamazām zūd, un tad ir jāmirst. Kādēļ tad visa cenšanās un dzīve, rūpes un baiļošanās, mīlestība un ciešanas, uzvaras un sakāves, ja kādu dienu viss uz visiem laikiem būs izbeidzies? Kādēļ šīs zemes dzīves drāma, ziedu laiks un briedums, cīņas un upuri, ja beigās visi nogrimst kapa klusumā? Vai tad tā ir patiesība, ka vecs cilvēks mirst aiz dzīves apnikuma un labprāt? Piemēram, kad divus cilvēkus, kas visu mūžu mīlestībā un uzticībā it kā kopā saauguši, nodzīvojuši laimīgā laulībā, izšķir nāve, līdz ar to taču tiek izpostīta vissirsnīgākā un jaukākā draudzība, kādu vien ļaudis spēj iedomāties. Vai to varētu izjust kā kaut ko dabīgu? Vai gan drīzāk par kliedzienu nepārvēršas jautājums: „Kāda jēga ir dzīvei un miršanai?” Ja reiz apsīktu Saules enerģija un iznīktu dzīvība virs Zemes, bet mūsu mirusī planēta turpinātu griezties tālāk savā iepriekšējā gaitā: kāpēc tad notiek šī viesizrāde bezgalībā? – Kādā no saviem dzejoļiem Heinrihs Heine liek runāt jaunam cilvēkam, kas naktī, stāvot jūras krastā, nonācis smeldzošu jautājumu varā:

”Ak, atminiet manu mīklu,

Tik mokošu seno mīklu;

Par kuru jau daudzas galvas domājušas.

- Galvas hieroglifu cepurēs,

Galvas turbānos un melnās beretēs,

Parūkotas un sviedros mirkstošas

Nabaga cilvēku galvas: -

„Sakiet man, ko nozīmē cilvēks?

No kurienes nācis un kurp viņš dodas?

Kas mīt tur augšā aiz zeltotām zvaigznēm?”

Pūš vēji, un mākoņi tālē traucas,

Nes viļņi šurp nerimtas jūras šalkas,

Mirdz zvaigznes un it kā vēsi smaida, -

Bet krastā kāds neprātis atbildi gaida…”

Tikai nedaudzi zina, ka vecumā, grūtas slimības dienās dzejnieks lasīja Bībeli un atgriezās atpakaļ pie ticības dzīvajam Dievam. Heinrihs Heine pats par to raksta tā:

„Jā, es kā pazudušais dēls esmu atgriezies atkal pie Dieva pēc tam, kad ilgu laiku pie Hēgeļa sekotājiem biju ganījis cūkas. Vai tas bija posts, kas mani dzina atpakaļ? Varbūt kāds mazāk nožēlojams iemesls? Mani pārņēma dvēseles ilgas pēc mājām, dzenot cauri mežiem, pāri aizām, pāri galvu reibinošām dialektikas kalnu takām. Pa ceļam es atradu panteistu dievu, bet ar to vien nespēju iztikt. Šī nabaga aizsapņojusies būtne ir saausta kopā ar pasauli un ir bezspēcīga… Bet ja reiz kāds alkst pēc Dieva, kas spēj palīdzēt – un tas taču ir galvenais un vissvarīgākais – tad jāpieņem arī Viņa personiskums, Viņa pārdabiskums un svētie atribūti: visaugstākā žēlsirdība, visaugstākā gudrība, visaugstākais taisnīgums utt….” (Gustav Karpeles „Heinrich Heines sämtliche Werke in zwölf Bänden”, Leipzig, Max Hesses Verlag, Biographie, S. 150/151.)

Ārste Minna Popkena savā grāmatā „Cīņa pēc gaismas” stāsta, kā viņa vairākus gadu desmitus meklējusi patiesību un nav varējusi to atrast. To iekšēji dziļi satrieca viņas un Heinriha Popkena laulības izšķiršana un šķiršanās. Uz kādu laiku nelaimīgā sieviete devās kalnu vientulībā, lai tur visu pamatīgi pārdomātu un noturētu pati sev tiesu. „Kur es biju nonākusi,” viņa raksta, „ar visiem saviem ideāliem un patiesības meklēšanu? Tur es ar vēsu prātu nolēmu darīt galu savai dzīvei, jo manu līdzšinējo centienu un mērķu bankrots bija nenoliedzams fakts.” Tomēr kādā vakarā viņa it kā sapnī redzēja sevi ejam pa šauru klints šķautni. Sievieti pārņēma izbailes. Kāds it kā sacīja:

„Bezdibenis pa kreisi ir izmisums, bezdibenis pa labi – Dievs. Meties bezdibenī pa labi.” Un pēkšņi, bez tā, ka pati apzinātos, kas notiek, viņa jau atradās uz ceļiem un lūdza Dievu. „Tajā acumirklī,” viņa vēlāk rakstīja, „man šķita, it kā trīsdesmit mana mūža gadi nogrimtu žēlastības jūrā.” (M. Popken „Im Kampf um das Licht”, bei Haug „Er ist Leben”, 6. Auflage, S. 272.)

Ko cilvēki piedzīvo un izjūt, kad tie Dievā atrod savas sirds dziļāko drošību, to aprakstīt nemaz nav iespējams. Bet miljoni to ir apliecinājuši. Patvērums pie Dieva, kas dzīvei dod jaunu nozīmi un jēgu, sev līdzi atnes arī dziļi noenkurotu laimi un drosmi jauniem darbiem.

Meklējošais cilvēks

Kādā plaši pazīstamā grāmatā par reliģiju anglis Džulians Hekslejs Dievu nosauc par patvērumu tikai „nelaimīgiem un vientiesīgiem cilvēkiem”. Tas ir iecienīts paņēmiens: dievticības izcelšanos skaidrot ar pirmatnējā cilvēka bailēm. Aizvēsturiskais cilvēks esot bezpalīdzīgi stāvējis dzīvības briesmu priekšā un tādēļ saucis sev palīgā dievus, kurus pats izdomājis. Bet tā tomēr nav iespējams izskaidrot reliģijas fenomenu. Ja galvenais uzsvars būtu likts uz palīdzības meklēšanu dzīvības uzturēšanā, tad reliģiskajā pasaulē nepazītu ne gatavību uzupurēties, ne drosmi iet nāvē.

Vēstures gaitā ir bijuši laiki, kas prasīja daudz spēka, lai būtu par kristieti; turpretī, atsakoties no savas ticības, vienmēr varēja vieglāk tikt cauri. Un tā šodien jau veseli pulki ticības mocekļu soļo līdzi vēsturei.

Vīrieši un sievietes, jaunekļi un sirmgalvji, kam nācās izšķirties – vai nu aizliegt Kristu un iegūt brīvību, vai palikt pie savas ticības un mirt, - labāk izvēlējās nāvi. Arī nacistu laikos kristieši savas ticības pārliecības dēļ ir nokļuvuši koncentrācijas nometnēs. Tādēļ šī baiļu tēze nekādā ziņā neiztur kritiku.

Bet kādēļ cilvēki tic Dievam? Nav apstrīdams, ka viņi piesauc Dievu pēc palīdzības. Un palīdzību arī saņem, ne tikai tādu, kas reizēm novērš grūtības vai iedarbojas kā ļaunu apstākļu bremze, bet tādu palīdzību, kas visu viņu dzīvi nostāda uz droša pamata. No tā dzimst mīlestība uz Dievu, kas gatava nest upurus. Ticīgais zina, ka tas, Dievam nezinot, nevar aiziet bojā. Ticīgais zina, ka tas nevar nekur dziļāk krist, kā tikai Dieva rokās.

Ar nicinājumu pilnā noskatīšanās uz tādiem, kam „nepieciešams meklēt palīdzību pie Dieva”, liek atcerēties slīcēju, kas aiz stūrgalvības atraida pasviesto glābšanas riņķi. Ko tas līdz, ka viņš vēl kādu laiku spēj noturēties virs ūdens? Tam tomēr būs jānogrimst. Vai ir pareizi aiz neīsta, muļķīga lepnuma atsacīties meklēt Dievu? Vai tas nav tāpat kā nocirst koku, nesagaidot un neredzot tā augļus? Vai arī palikt kalna pakājē, neuzkāpjot un neieraugot skatu, kas paveras no tā virsotnes? Vai tas nav tā kā uzņemties nogurdinošu ceļojumu un tad kaut kur griezties atpakaļ, nenonākot līdz mērķim?

Savā būtībā cilvēks ir meklētājs. Arī zinātnieku un pētnieku neatlaidīgajā darbā izpaužas viņu nenogurdināmās alkas pēc jaunām atziņām. Tie kāpj visaugstākajos kalnos, pārstaigā polāro apgabalu ledus tuksnešus un nirst jūras dziļumos. Ar saviem milzīgajiem paātrinātājiem tie medī matērijas daļiņas, ar komplicētiem aparātiem cenšas ielūkoties dzīvajā šūnā un lido uz Mēnesi. Gētes „Faustā” cilvēks – meklētājs atradis savu attēlu dzejā, jo rakstnieks liek sacīt:

„Lai es atzīstu, kas pasauli

Viņas saskaņā kopā satur.”

Cilvēks gribētu uzzināt visu un šīs atziņas savilkt kopā. Viņam jānostājas arvien jaunu mīklu priekšā, bet tomēr tas neliekas mierā. Tā viņš jautādams klauvē arī pie neredzamās pasaules vārtiem. Kāda ir mūs skarošo notikumu, visu cilvēku likteņu jēga? Vai ir kāds lielais TU, kas visu zina un visu spēj? Pat filozofs Frīdrihs Nīče, kas proklamēja Dieva miršanu, dažbrīd nespēja atbrīvoties no nojausmas, ka tomēr stāv šī neredzamā TU priekšā:

„Es esmu Viņa, kaut arī pārgalvīgo barā,

Līdz pat šai stundai palicis.

Es esmu Viņa, jo jūtu valgus,

\Kas mani cīņā zemē rauj;

\Un mani, kaut es arī zemē bēgtu,

Pie savas kalpošanas liek.

Es gribu Tevi pazīt, Nepazītais,

Kas mani dziļi manā dvēselē skar,

Un manai dzīvei it kā vētra cauri brāzies,

Tu, neaptveramais, man radniecīgais!

Es gribu Tevi pazīt, pats kalpot Tev.”

(„Mensch im Gebet”, Zwiesprache mit Gott in zwei Jährtausenden, Union Verlag Berlin 1953.)

Cilvēku sirdīs mīt ilgas pēc tāda dzīvesveida, kur visu varētu izteikt vai apzīmēt tikai ar vārdu nodošanās. Cilvēks gribētu nodoties patiesībai, taisnībai, pilnībai. Viņš vēlas atdot pats sevi un uzupurēties! No šīs dziļās sirds prasības dzimst lielu personību godāšana, skaistuma pielūgsme, cildināšana, kādu pienes māksliniekiem un dzejniekiem. Cilvēks kāro kalpot visdažādākajai lietai. Un tā var būt tikai Dieva lieta.

Atkal un atkal šīs ilgas tiek vērstas uz cilvēkiem un to piepildīšanu sagaida no cilvēkiem. Bet te nu rodas visrūgtākā vilšanās. Cik bieži ir apžilbinājis mirdzošais spožums! Aiz cilvēka godības fasādes ir paslēpies posts. Izslavēti ideāli izrādījušies tikai viltus. Draudzība un mīlestība ir sadrupusi pret rakstura trūkumiem, kur jūsmotājs bieži ierauga, ka otrs – cik godāts tas arī nebūtu - ir tikpat nepilnīgs kā viņš pats.

Vai pāri mums ir kāda pilnības pasaule? Ļaudis tic Dievam tāpēc, ka Jēzū Kristū ir iepazinuši Dieva Dēlu, kas nekad nepieviļ. Dieva mīlestība tos ir izrāvusi no visdziļākā sarūgtinājuma. Tagad tie spēj kalpot cilvēkiem, smeļot spēkus no pavisam citiem avotiem.

Īstas ticības dzenulis ir prieks un pateicība; pateicība, ka esi atradis To, kurš vienīgais ir visas sirds atdeves cienīgs… Tā būs juties Šillers, kad viņš rakstīja savu „Odu priekam”, kuru Bēthovens izteica skaņās savas 9. Simfonijas beigu korī:

„Apskauju jūs, tautu tautas!

Skūpsts šai visai pasaulei.

Brāli, tur virs zvaigžņu telts,

Mīļam Dievam tronis celts!...

Tur aiz zvaigznēm Viņam jābūt!”

„Tur aiz zvaigznēm Viņam jābūt!” – Ne par Dieva mājokli, bet par Dieva lielumu un varenību te ir runa.

Nav noliedzamas ilgas pēc Dieva; vai nu cilvēks pats to atzīst, vai ne, radījums ilgojas pēc sava Radītāja. Šīs ilgas izpaužas pilnības un laimes meklējumos, cīņā par patiesību un taisnību, slāpēs pēc drošības un sirds skaidrības.

„Nemiera pilna ir mūsu sirds, kamēr tā atrod dusu Tevī, ak Dievs!” (Augustīns)

Aicinātais cilvēks

Vienu gan vajadzētu skaidri saprast: visas ilgas, visa meklēšana nekad nenovestu pie mērķa, ja Dievs pats netuvotos cilvēkam. Apustulis Pāvils raksta:

„Jo, ko par Dievu var zināt, tas viņiem ir atklāts: Dievs pats viņiem to atklājis.” (Romiešiem 1:19)

Dievam ir daudz ceļu, kā sevi atklāt un cilvēku uzrunāt. Vispirms Viņš to ir darījis ar Svēto Rakstu starpniecību. Tā nav cilvēku grāmata par Dievu, bet Dieva Vārds cilvēkiem, ko uzrakstījuši Viņa aicināti pravieši un apustuļi. No Bībeles mēs uzzinām, ka Dievs jau no pasaules vēstures iesākuma ir runājis uz cilvēkiem. Tāpēc būtu jānoskaidro nevis tas, kāpēc pastāv ticība, bet gan – kāpēc pastāv neticība.

Cilvēki tic Dievam tāpēc, ka Dievs tos ir saucis. Tas notiek, lasot Bībeli, tad, kad tiem tiek dāvināta atziņa, ka tie ir atraduši patiesību. Tie sadzird Dieva balsi, kas runā uz viņu sirdsapziņu. Izšķirošos brīžos tie gūst piedzīvojumus, kas pagriež pretējā virzienā visu viņu gājumu. Izbrīnījušies tie konstatē: tā tiešām bija noslēpumaina vadība, kas nav izskaidrojama ar nejaušību! Piemēra dēļ pārlasīsim vēlreiz šīs brošūras pirmo lappusi.

„Pagaidiet!” varbūt kāds iebildīs, „kādēļ visiem cilvēkiem nav tādu piedzīvojumu? Kāpēc rodas tik daudz šaubu? Ja Dievs tiešām ir atklājies, kāpēc tad tik daudz cilvēku vēl šodien apgalvo, ka neko nav manījuši?” Tādi un līdzīgi jautājumi prasīties prasās pēc atbildes, kur sākumā mums noteikti ir jāpaskaidro: „Ja es savu radiouztvērēju negribu nostādīt uz zināmu viļņa garumu, tad attiecīgo raidītāju nedzirdēšu. Ja es jautājumam par Dievu apzināti paeju garām, tad nekādu atbildi noteikti nesaņemšu.” Tomēr ar šādu aizrādījumu problēma vēl nebūs atrisināta, un mēs nedrīkstam to nobīdīt pie malas. Vēl arvien spēkā paliek nopietnais jautājums: „Kas ir Dievs?”

Briesmas iegūt nepareizu priekšstatu par Dievu

„Netaisi sev elku tēlus vai dievekļus…”

Domājot par šīs nodaļas virsrakstu, varbūt kāds sagaida, ka šeit tiks aprakstīta Dieva personība. Bet tādā gadījumā viņš pievilsies. To izdarīt ir vienkārši neiespējami. Pats Dievs to ir stingri aizliedzis!

„Netaisi sev elku tēlu vai kādu atveidu nedz pēc tā, kas ir augšā debesīs, nedz pēc tā, kas ir virs zemes, nedz pēc tā, kas ir ūdenī zem zemes. Nezemojies to priekšā un nekalpo tiem!(..)”

Ar šiem vārdiem iesākas otrais no desmit Baušļiem, kas Bībeles oriģinālā uzrakstīts 2.Mozus 20. nodaļā 4. un 5. pantā. Nekādā gadījumā Dievs nevēlas Sevi sajaukt ar kādu radījumu. Viņš necieš, ka kāds cits ieņem Viņa vietu. Šīs tiesības par labām atzīs jebkura cilvēcīgi atzīta autoritāte. Bet bauslis aizliedz arī jebkādu Dieva attēla izgatavošanu. Kādēļ? Tādēļ, ka atsevišķos gadījumos tas var novest pie nepareiza priekšstata par Dievu. Dievs ir lielākais noslēpums. Viņa būtību mēs nevaram sev priekšā stādīties.

Daudziem ļaudīm ir iebildumi pret noslēpumiem. Vieniem tie liekas neinteresanti, jo tos nesaprot un no tiem nevar saņemt nekādu labumu. Citi domā, ka noslēpumi kalpo tikai izklaidēšanai vai prāta asināšanai. Bet par noslēpumu Dievs mēs tā nevaram runāt. Visu, ko cilvēkam ir nepieciešams zināt par šo noslēpumu, mēs varam atrast Bībelē.

Vai cilvēks ir radījis dievu pēc savas līdzības?

Bībeles pirmajā nodaļā ir ziņots, ka Dievs radīja cilvēku pēc sava tēla un līdzības. (1.Mozus 1:27) Pilnīgi pretēji šai Svēto Rakstu mācībai grieķu rakstnieks Ksenofons ap 430. gadu pirms Kristus apgalvoja: „Cilvēki ir radījuši sev dievus pēc sava tēla un būtības.” Kā gan viņš varēja nonākt pie tāda secinājuma? – Rakstnieks precīzi attēloja sava laika reliģisko dzīvi. Ja lasa, piemēram, seno grieķu un romiešu stāstus par dieviem, tad viņam var tikai piekrist. Ir piedzīvojumu romāni, kuros dievu rīcība pārspīlēta līdz brīnumu sfērai, daļēji tur attēlota arī viņu tikumiskā būtība. Dievi, tāpat kā cilvēki, ienīst, mīl, apsola, pieviļ un atriebjas. Izraēla tauta ar savu ticību vienam Dievam tajā laikā bija kā pārsteidzošs izņēmums. Ja palūkojas uz nejūdu dievu pagodināšanu un pielūgšanu, tad var saprast Dieva likuma nopietnību: „Netaisi sev nekādus dievekļus…” Ja šo brīdinājumu neņem vērā, tad noteikti iznāk tikai cilvēka domas iemiesojums un cilvēka attēls.

Vispārīgi tiek pieņemts, ka sākumā pastāvējusi daudzdievība, kas izveidojusies no pirmatnējās ticības gariem. Tikai cilvēces vēstures vēlākajā laika posmā esot radies monoteisms – ticība vienam Dievam. Šim apgalvojumam pretī stāv fakts, neapšaubāms un pierādīts fakts, ka izraēliešiem jau pirms 4000 gadiem bija monoteisms; turpretī politeisms – ticība daudziem dieviem – pastāv vēl šodien pat pie tik augsti attīstītām tautām kā indieši. Saskaņā ar Bībeles paskaidrojumiem, stāvoklis patiesībā bija pilnīgi pretējs: cilvēkam pirms radīšanas bija pilnīga atziņa par savu Radītāju, vienu Dievu, un tas ar Viņu uzturēja sirsnīgas attiecības. Tikai pēc tam, kad pēc grēkā krišanas šīs tiešās attiecības tika pārtrauktas, līdz ar atsvešināšanos mazinājās dievatziņa un ieviesās nepareizi priekšstati.

Šīs attīstības vēsturisko norisi var izsekot pēc Bībeles datiem. Apmēram 700 gadus pēc Kristus pravietis Jesaja, izsmejot elku kalpošanu, rakstīja: „Viņš cērt ciedru kokus un cipresi vai ozolu un izmeklē kādu no meža kokiem. Viņš bija dēstījis egļu kokus, ko lietus izaudzējis. Tie ir cilvēkiem dedzināmais, viņš sildās pie to uguns, viņš kurina ar tiem arī krāsni un cep maizi. Bet viņš veido no atsevišķa šāda koka arī elka tēlu un pielūdz to. Vienu daļu no tā viņš sadedzina ugunī, ar pārējo viņš cep gaļu, paēd, sildās pie uguns un saka: cik labi, es sajūtu siltumu! Bet no atlikušā viņš darina sev dievu, elka tēlu, tā priekšā viņš zemojas, metas ceļos un to pielūdz, sacīdams: palīdzi man, jo tu esi mans dievs! Tiem nav atziņas un saprāta, jo viņu acis ir aizlipušas, ka tie neredz, viņu sirdis ir apcietinātas, ka tie nesaprot. Tādēļ neviens to nepārdomā un nesajēdz, lai sacītu: vienu koka daļu es sadedzināju ugunī, cepu uz tās oglēm maizi un gaļu un ēdu. Un vai tad es no atlikušā lai taisu kauna un šausmu tēlu un koka stumbeni lai pielūdzu?” (Jesajas 44:14-19)

Bet kāds priekšstats par Dievu bija pravietim pašam?

„Kas ir izmērījis ūdeņus ar sauju un aptvēris debesis ar savām rokām? Kas saņēmis zemes pīšļus traukā un kalnus nosvēris ar svariem un pakalnus rokas svaru kausā? Kas ir Tā Kunga Garam noteicis tā apjomu, un kas bijis Viņa padoma devējs? Pie kā Viņš meklējis padomu, ka tas Viņam būtu mācījis gudrību un Viņam rādījis pareizo ceļu, Viņam devis atziņu un Viņu vadījis patiesības ceļā? Redzi, tautas ir kā piliens pie spaiņa, tās Viņam ir kā puteklītis svaru kausā! (..) Ar ko jūs salīdzināsit Dievu, un kur jūs atradīsit Viņam ko līdzīgu? Taču ne kādu elku tēlu? (..) Paceliet savas acis uz debesīm un raugait: kas to visu radījis? Viņš ir tas, kas izved visu viņu pulku pēc skaita un visus sauc vārdā pēc Sava lielā spēka un varas, un tur netrūkst neviena. (..) Vai tu to nezini, vai tu to neesi dzirdējis? Mūžīgais Dievs ir Tas Kungs, kas radījis zemes galus. Viņš nepiekūst un nenogurst, Viņa gudrība ir neaptverama.” (Jesajas 40:12-28)

Dieva pielīdzināšana cilvēkam un Dieva abstrahēšana

Romas ķeizars Hadrians kādam jūsu rabīnam reiz pieprasīja: „Es gribu redzēt jūsu Dievu!” Kad atbilde skanēja: „Tu Viņu nevari redzēt,” ķeizars stūrgalvīgi ietiepās: „Bet es gribu!” Tad rabīns ap pusdienas laiku uzaicināja ķeizaru iznākt tam līdzi laukā. Tur, uz sauli norādīdams, tas sacīja: „Raugies tajā!” Ķeizars bija spiests atbildēt: „To es nespēju!”

„ Nu lūk,” turpināja rabīns, „tu nevari uzlūkot sauli, kas ir tikai viena no Dieva kalponītēm, kā tad tu spētu saskatīt Dievu, kas visu to ir radījis?” Ja arī vēl šodien cilvēki apgalvo, ka Dievs nevarot eksistēt, jo neviens Viņu nekad nav redzējis, tad tie, acīmredzot, Dievu iedomājas pēc sava izskata un līdzības. Bet Dievs nav cilvēks!

Katrā ziņā ne tikai tālajā senatnē ļaudis pieļāva kļūdu, Dievu iztēlodamies sev līdzīgu. Tas notiek arvien no jauna. Paskatieties kaut vai uz Lūkasa Kranaha kokgriezumu, kas greznoja Lutera tulkotās, 1543. Gadā izdotās vācu Bībeles titullapu. Dievs tur attēlots kā vienkārši pārdabiski liels cilvēks. Tūkstošiem viduslaiku gleznās Dievs tika pielīdzināts cilvēkam.

Kristietības vēstures gaitā gadsimtiem ilgi tika aizmirsts Dieva otrais bauslis. Pie jūdiem vai arī apustuļu laikos šādas gleznas būtu bijušas neiespējamas. Kaut arī mākslai var dot zināmu atlaidi, tomēr šādu attēlu negatīvā ietekme ir skaidri redzama. Tie stipri vien vainojami pie tā, ka priekšstats par Dievu ir stipri slīdējis uz leju, varētu teikt – cilvēciskojies. Viduslaiku priekšstats par Dievu, salīdzinot ar Vecās Derības priekšstatu par Visuma Radītāju, ir solis atpakaļ.

Tāpēc nav jābrīnās, ka pēc tam sekoja it kā jauna sienas pulksteņa svārsta atvēziens uz Dieva spiritualizēšanu un abstrahēšanu. Jauno laiku sākumā uzradās deisti – reliģiski filozofisks novirziens, kas pavisam atmeta visu cilvēcisko, tam pieskaitot arī Bībeli un tās mācības. Dievu viņi atstāja tikai kā pirmsākumu, kā pasaules gaitas iekustinātāju. Pēc viņu domām, Radītājs sen vairs nerūpējas par cilvēkiem.

Panteisti (no grieķu pan – viss un theos – Dievs) gāja soli citā virzienā. Tie Dievu noliedza kā personu, padarot To par kaut kādu Visuma spēku, Visuma garu vai Visuma prātu, kas piemīt pašai dabai. Dievs esot katrā kokā, dzīvniekā un cilvēkā. Panteisms ir pastāvējis visos laikos. Tas ir Dieva jēdziena spiriualizēšanas viskonsekventākā forma.

Kad Heinrihs Heine nodarbojās ar jautājumu par Dievu, šis uzskats bija ļoti iecienīts. Atcerēsimies, kā dzejnieks izteicās par panteistu dievu:

„Šī nabaga aizsapņojusies būtne ir ar pasauli it kā saausta un saaugusi, tajā it kā ieslodzīta un žāvējas tev pretī bez gribas un spēka. Lai varētu pastāvēt griba, tad jābūt personai; lai gribu parādītu, jāatbrīvo elkoņi. Ja nu grib Dievu, kas spēj palīdzēt – un tā taču ir galvenā lieta – , tad jāpieņem un jāatzīst arī Viņa personība, Viņa pārdabiskums un svētās īpašības: vislielākā gudrība, visa zināšana, vislielākā žēlastība, visaugstākā taisnība utt.” (Fr. Reiff „Unser Glaube an einen persönlichen Gott” Zeitfragen des christlichen Volkslebens, Bd XIII, Heft 6, Heilbronn. Verlag von Gebr. Henninger, 1988.)

Vai tavas domas par Dievu atbilst īstenībai?

Nepareiza izpratne par Dievu nav tikai vēstures problēma, bet tā ir vispārcilvēciska; jo katram personīgi draud briesmas sev pašam radīt nepareizus priekšstatus par Dievu. Ir jau diezgan grūti taisnīgi novērtēt savu līdzcilvēku! Cik daudz nepareiza mēdz runāt par otru, kad tas nav klāt un nevar aizstāvēties! Tāpat, acīmredzot, daudzi cilvēki pieņem, ka tie par Dievu var domāt, ko vien tie grib un kā vien tie grib. Protams, viņi tā var darīt. Kāda jēga, ja ļaudis, tā darīdami, aiziet garām patiesībai un īstenībai? Tas ir tikpat neprātīgi kā atgriezt ūdens krānu, apgalvojot, ka no tā tek piens, vai arī ierakstīt krājkases grāmatiņā lielas summas, naudu kasē neiemaksājot.

Kas nav apņēmies iepazīties ar patieso Dievu, tas noteikti aizgūs vai arī pats sev izveidos zināmu priekšstatu par augstāku varu un neizbēgami piedzīvos vilšanos. Tādā gadījumā visi vēlāk izteiktie pārmetumi attieksies nevis uz Dievu, bet gan uz izdomāto elku.

Dievs Jesajam liek sacīt:

„Meklējiet To Kungu, kamēr Viņš atrodams, piesauciet Viņu, kamēr Viņš ir tuvu! Bezdievis lai atstāj savu ceļu un ļaunprātis savas domas un lai atgriežas pie Tā Kunga, ka Tas par viņu apžēlojas, un pie mūsu Dieva, jo Viņš ir bagāts žēlastībā. „Jo Manas domas nav jūsu domas, un jūsu ceļi nav Mani ceļi,” saka Tas Kungs. „Cik augstākas debesis ir pār zemi, tik augstāki ir Mani ceļi pār jūsu ceļiem un Manas domas pār jūsu domām.”” (Jesajas 55:6-9)

Daudzi ir pievīlušies, nenopietni izturoties pret Dievu un Viņa Vārdu. Cilvēkiem patīk pašiem savi priekšstati. Bet, ja jūs runājat par Dievu noraidoši vai apstiprinoši, tad jautājiet sev – kādu Dievu jūs domājat – Radītāju vai tikai elku.

Elkam ir jādara tas, ko cilvēks grib, bet patiesais Dievs aicina cilvēku darīt to, ko Viņš grib.

Dzejnieks Volfgangs Borherts savā satriecošajā lugā „Ārā durvju priekšā” Dievu attēlo kā vecu vīru, kuram neviens vairs netic. Mājās pārnākušais Bekmanis viņu apsūdz:

„Ak, Tu esi par vecu, Dievs, Tu esi nemoderns, Tu vairs netiec galā ar mūsu garajiem mirušo sarakstiem, ar mūsu bailēm un raizēm. Mēs Tevi lāgā vairs nepazīstam, vai Tu esi tas pats pasaku grāmatu „mīļais Dievs”? Šodien mums vajadzīgs kāds jauns. Zini, tāds, kas būtu derīgs mūsu uztraukumam un nemieram. Tāds pavisam jauns…” (Wolfgang Borchert, Das Gesamtwerk, Mitteldeutscher Verlag Halle (Saale) 1961, S. 180)

Borherts mira 1947. gadā tuberkulozes dēļ kādā Bāzeles hospitālī, tikko 26 gadu vecumu sasniedzis. Īsi pirms viņa nāves to apmeklēja kāds pazīstams literatūras vēsturnieks un piesolīja viņam, slimniekam, atnest dažas uzjautrinošas grāmatas. Bet dzejnieks tās noraidīja, paceldams no gultai blakus stāvošā galdiņa kādu grāmatu: „Tagad es lasu tikai šo.” Tā bija Bībele. Vai Volfgangs Borherts vēl paspēja uzzināt, ka patiesais Dievs tiešām ir jauns Dievs, kas mums var palīdzēt gan uztraukumā, gan nemierā? Līdzās brīnišķajiem piedzīvojumiem ar Dievu ir sastopami arī baigi Dieva atstātības gadījumi. Vai tiem par iemeslu nav bijusi iedoma, ka visu pasauļu Radītāju var uzskatīt kā vecīti, kas mums vairs nav vajadzīgs?

Ticība personiskam Dievam

Dieva lielums

Mazāzijas pilsētā Efezā apustulis Pāvils piedzīvoja vislielāko pūļa sacelšanos savā mūžā. Vietējie zelta un sudraba kalēji savu veikalniecisko interešu dēļ bija sakūdījuši ļaudis pret kristīgās ticības sludinātāju. Par laimi, nekas ļauns nenotika. Bet pūlis divas dienas no vietas sauca: „Varena ir Efezas Artemīda! Augsta ir efeziešu Diāna!” (Apustuļu darbi 19:23-40) Daudzi, droši vien, auroja līdzi, pat nezinādami, kāpēc jākliedz. Bet Artemīdas – Diānas augstība pamatojās tikai uz to, ka templis, kurā atradās šīs dieves tēls, bija kļuvis par iemīļotu svētceļojuma vietu daudziem nejūdu tūkstošiem. Ar to Efezas ļaudīm būtībā pietika.

Tomēr daži, kas par tādu augstību un varenību šodien ar pilnām tiesībām pasmaida, arī kristīgo Dievu izjūt it kā par mazu. Reiz kāds sludinātājs apmeklēja lielāku ģimeni un sarunājās ar to par Dievu. Māte stāstīja, ka pirms vairākiem gadiem grūtā slimībā lūgusi no Dieva dziedināšanu. Bet meita pārsteigta, gandrīz vai sašutusi izsaucās: „Māt, vai tu patiešām to darīji?” Viņa nespēja aptvert, kā gan cilvēki ar savām mazajām rūpēm varot griezties pie lielā Dieva! Ja esot kāda „augstāka Būtne”, kas radījusi pasauli, tad Tā taču nevarot ņemties ar mums, niecīgajiem zemes iemītniekiem!

Ir pat jābrīnās, cik bieži izplatīts ir tāds uzskats. Tiešām, ja padomā, cik mazs un niecīgs izskatās cilvēks neaptveramā Visuma priekšā, tādas domas var rasties. Paskatieties tikai uz kādu no mūsu Zemeslodes attēliem, ko uzņēmuši kosmonauti, atrodoties uz Mēness! Tad mēs sapratīsim, cik maza ir mūsu, cilvēku, pasaule – un pie tam tikai no 380000 km attāluma!

Bet tomēr, tāds uzskats par Dieva lielumu pamatojas uz aplamu drošību. Dievs, kas ir „par lielu”, lai interesētos un rūpētos par cilvēkiem, patiesībā būtu „par mazu”. Šis fakts nekādā ziņā neliecinātu par Viņa varenību, ja Radītājs pie Piena Ceļa un citu galaktiku daudzuma nespētu rūpēties arī par mūsu mazo Zemi! Šādas domas patiesībā ir tikai vēl viens tālāks pierādījums, ka cilvēki pārāk cilvēciski domā par Dievu. Bet aiz šī argumenta slēpjas kaut kas vairāk: ja tiešām ir tāds liels Dievs, tad tas mums neuzliek nekādas saistības. Ja Viņš nejautā un neinteresējas par mūsu dzīvi, tad arī mums nav pienākums Tam paklausīt un dot atbildību par savu rīcību! Šķiet, ka sākotnēji neapzinātā vēlēšanās kļūst par šādas domas tēzi.

Jēzus Kristus, kas Dievu sevišķā kārtā sauca par savu Tēvu, mums uzskatāmi paskaidro Radītāja spēku! „Dievam nekas nav neiespējams.” (Lūkas 1:37)

„Vai nepārdod divi zvirbuļus par vienu artavu? Un neviens no tiem nekrīt zemē bez jūsu Tēva. Bet arī jūsu galvas mati visi ir skaitīti.” (Mateja 10:29,30)

Dievam nekas nepaliek apslēpts. Viņš pazīst katru atsevišķu cilvēku, zina katru atomu. Viņš nepārslogo Universa plašumu, Viņam nav par grūtu nekāda lieta, nav par komplicētu neviena problēma. Dievs nav cilvēks.

Lielais Tu

Tikko mēs vairakkārt konstatējām: Dievs nav cilvēks. Tomēr mēs ticam personiskam Dievam. Kāds varbūt gribēs pierādīt pretrunu: ja Dievs nav cilvēks, tad Viņš nevar būt arī persona! – Tas skan visai loģiski. Bet tieši tāpēc, ka te ir runa par Dievu, mēs nedrīkstam nonākt pie nepareiza slēdziena. Ja šeit rodas grūtības, tad tikai mūsu ierobežotās uztveres un iztēles spēju dēļ. Dievu mēs vienkārši nevaram stādīties priekšā; un neviens lai ticīgiem par to nepārmet. Arī zinātnē ir pietiekoši daudz atziņu, kuras cilvēks nespēj aptvert, bet pieņem abstrakti vai matemātiski. Pie tādām, piemēram, pieder elementārdaļiņas, no kurām uzbūvēta visa redzamā viela.

Kad Bībele runā par visu lietu Radītāju kā personu, tad tā nedomā kādu personu no miesas un asinīm. Protams, Dievs varētu mums parādīties cilvēka veidā, kad vien Viņš gribētu, bet tā tomēr nekad nebūtu Viņa pēdējā būtība. Tomēr Svētie Raksti dod mums tiesības runāt par personisku Dievu. Tur ir uzdoti pavisam vienkārši jautājumi:

„Kas ausi ir dēstījis, vai tas nedzird? Kas aci ir veidojis, vai tas neredz?” (Psalms 94:9)

Salīdzinājumā ar nedzīvo vielu un dažādu spēku mijiedarbību, dzīvnieku instinkts pieder jau dabas augstākai organizētībai. Bet nesalīdzināmi augstāk stāv cilvēka personība ar tās domāšanu un gribu. Vai radījumam varētu būt augstākas dotības nekā viņa Radītājam? Ja nu būtne, kas redz, dzird un jūt, stāv uz augstākas pakāpes nekā mēmais stāds un ja brīvība izšķirties tā vai citādi nozīmē vairāk par instinktu, kas valda dzīvniekos, kā tad mēs varētu neatzīt vai noliegt domāšanu un brīvo gribu pašam Radītājam? Priekšstats par bezpersonisku Dievu ir daudz primitīvāks nekā par personisku un Radītāju nostāda zemāk par radījumu.

Pazīstamais „Grietiņas jautājums” Gētes „Faustā” (Kas ir ar tavu ticību?) patiesībā ir jautājums par nostāju pret reliģiju. Uz neatlaidīgo Margaretas jautājumu un pētīšanu Fausts gan atrod cildenus vārdus:

„Pildi ar to savu sirdi pilnu un pāri,

Un ja šinīs jūtās tu laimes pārņemta,

Sauc tad to, kā tu gribi, -

Sauc laimi! Sirdi! Mīlu! Dievu!

Man nav vārda

Priekš tā. Viss tikai jūtas:

Vārds ir skaņa un dūmi,

Kas apmiglo debesu kvēli.”

(Raiņa tulk. I, 30.lpp.)

Bet tā nav ticības apliecība personiskajam Dievam. Tur ir tikai cilvēku jūtu migla. Pavisam citādi turpretī skan vārdi, kurus teica Dāvids, kas gadiem ilgi izturēja bēgļa dzīves grūtumu un sūrumu Jūdu zemes tuksnesī:

„Es Tevi mīlu no sirds dziļumiem, Kungs, mans stiprums. Tas Kungs ir mans akmenskalns, mana pils un mans glābējs, mans stiprais Dievs, mans patvērums, uz ko es paļaujos, mans vairogs un mans pestīšanas rags, un mans augstais palīgs.” (Psalms 18:2,3)

Ko Fausts nosauc par laimi, sirdi un jūtām, tas viss var pa vienu nakti izgaist. Kas tad ir Dievs? Te skarbā īstenība satriec romantiskos sapņus. Personiskais Dievs ir Dievs „mūsu bailēm, vajadzībām un bēdām”, pēc kāda ilgojās Volfgangs Borherts. Tas ir lielais „Tu”, kura priekšā mēs stāvam.

Dieva raksturs

Ja ir taisnība, ka mēs, cilvēki, dzīvojam personiska Dieva vaiga priekšā, tad ļoti aktuāls kļūst jautājums: kā šis Dievs izturas pret mums? Vai mums ir iemesls priecāties vai baiļoties? Kas ir Dievs un kāds Viņš ir? – Bet par ko tad mēs te runājam? Ja rēķināmies ar visvarena Dieva esamību, tad tam gan vajadzētu izraut mūs no mūsu kūtruma, un visam citam vajadzētu nobālēt šī jautājuma priekšā! Bet tieši tādēļ, ka Bībele ieteic būt skaidrā prātā, vēlreiz lietišķi pārbaudīsim, ko tā saka:

„Ak, Dievs, Tavs ceļš ir svēts! Kur ir vēl kāds tik liels Dievs kā Tu, ak, Kungs?” (Psalms 77:14)

Ja ir Dievs, tad nekas nevar būt varenāks par Viņu.

Par to vairāk nerunāsim ne vārda. Bet šajā rakstu vietā tiek minēta vēl kāda cita īpašība: svēts. Šis vārds ir iegājis ikdienas valodā un nozīmē kaut ko sevišķi vērtētu, ko piemin un izceļ ar bijību. Reizēm dzird sakām: „Tas man ir svēts.” Bet patiesībā šis vārds būtu jālieto tikai attiecībā uz dievišķām lietām. Ja šo izpratni vēlētos paskaidrot vēl ar citiem vārdiem, tad vajadzētu sacīt: „Tīrs, pilnīgs, Dieva cienīgs un pēc Dieva dabas.”

Ar svēts gribētos izteikt visu to, kas Dieva būtībai ir atbilstošs jeb piemērots, pretēji cilvēciskajam. Zīmīgu un uzskatāmu mācību sniedz Jesaja, kas bijību iedvesošā vīzijā tika uzaicināts par pravieti:

„Tanī gadā, kad nomira ķēniņš Usija (ap 740.g.pr.kr.), es redzēju To Kungu sēžam uz augsta, cēla troņa, un Viņa tērpa apakšmala piepildīja svētnīcu. Serafi lidinājās pār Viņu, tiem bija katram seši spārni: ar diviem serafs apsedza savu vaigu, ar diviem savas kājas, un ar diviem viņš lidoja. Tie nemitīgi sauca cits aiz cita šos vārdus: "Svēts, svēts, svēts ir Tas Kungs Cebaots! Visa zeme ir pilna Viņa godības!" Sliekšņu pamati trīcēja no sauciena skaņām, un nams pildījās ar dūmiem. Tad es izsaucos: "Bēdas man, jo es esmu nāvei lemts! Es esmu cilvēks ar nešķīstām lūpām un dzīvoju tautas vidū, kam nešķīstas lūpas, un tagad nu es redzēju ar savām acīm Ķēniņu, To Kungu Cebaotu!"” (Jesajas 6:1-5)

Cebaots nav nekāda cita dievība, bet viens no ebreju vārdiem vienīgajam Dievam un nozīmē Debesu karapulku Kungs. Kad Jesaja runā, ka viņš Kungu savām acīm redzējis, tad ne jau Viņa neaizsegto godību, ne absolūtā nozīmē, bet, kā Bībele saka, - atklāsmē. Zīmīgi, ka Bībelē ir uzrakstītas vairākas šādas atklāsmes, bet nekad nav dots Dieva izskata tēlojums!

Neraugoties uz to, Jesajas piedzīvojums ar Dievu bija dziļš un patiess. Kad eņģeļi un seravi sauca: „Svēts, svēts, svēts,” viņš izjuta, ko tas nozīmē: „Bēdas man, jo es esmu nāvei lemts!” Svētā Dieva tuvumā cilvēks nevar pastāvēt. Bet kāpēc? – Jo „es esmu cilvēks ar nešķīstām lūpām…” Nešķīstība, nepilnība un grēks rada nepārvaramu plaisu starp cilvēku un Dievu. Te nu mēs atrodam vēl vienu svarīgu atšķirību no tā laika nejūdu tautu izpratnes. Grieķu un romiešu dievi varēja sabiedroties ar cilvēkiem, darīt ļaunus darbus vai arī, savienojoties ar tiem, pēc patikas radīt bērnus. Svēts norāda, ka patiesais Dievs ir daudz citādāks.

Izraēla vadonis Mozus, par kuru Bībele saka, ka tas ar Dievu sarunājās „vaigu vaigā, kā kāds sarunājas ar savu draugu,” kādreiz lūdza: „Rādi man, lūdzams, savu godību!” Bet kā skanēja atbilde?

„Tu Manu vaigu nevari redzēt, jo neviens cilvēks nevar Mani redzēt un dzīvot.”

Jaunais Bībeles tulkojums skan tā:

„Manu vaigu tu nedrīksti redzēt, jo cilvēks nevar Mani redzēt un palikt dzīvs.” (2.Mozus 33:11,18,20)

Ja Visaugstākais izpildītu to cilvēku vēlēšanos, kas tik pārgalvīgi un pašpārliecināti izrunājas: „Es tikai tad ticēšu Dievam, kad es Viņu redzēšu,” – tad tajā pašā mirklī tie mirtu. Ja Kungs izpildītu visas neprātīgās vēlēšanās, tad, droši vien, vairs nedzīvotu neviens cilvēks. Bet, pateicoties citām viņu Radītāja īpašībām, tie drīkst brīvi veidot savu dzīvi. Nav vajadzības vēl sevišķi uzsvērt Dieva gudrību. Redzamo un neredzamo pasauļu neizsmeļamā bagātība liecina par savu Radītāju. Tomēr ne katram uzreiz ir skaidri saskatāms, ka Dievs savā gudrībā attiecībās ar cilvēkiem nekad nekļūdās. Tādēļ Svētie Raksti mums uzsvērti atgādina, ka Dievs ir taisns:

„Sapulcējieties un nāciet šurp!”

„Celiet priekšā pārrunām jautājumu, kas jūs nodarbina, un apspriedieties visi kopā! Kas kopš seniem laikiem to jau darījis zināmu, to pasludinājis? Vai ne Es, Tas Kungs, kas vienīgi ir Dievs? Bez Manis nav cita patiesa Dieva un Glābēja!” (Jesajas 45:21)

Bet tieši Dieva taisnīgums daudzu acīs ir bieži apstrīdēta lieta. Šo problēmu nevajadzētu uzskatīt par mazsvarīgu, un mēs pie tās atgriezīsimies kādā citā vietā. Viens gan ir skaidrs, ka mēs, cilvēki, nekādā ziņā nevaram lielīties ar nevainojamu taisnīgumu! Ja Dievs būtu tikai taisns un svēts, tad mēs visi jau būtu pazaudējuši savu dzīvību. Mēs jau dzirdējām, kādu atbildi saņēma Mozus, kad viņš gribēja skatīt Dieva godību. Viņa lūgums netika pilnīgi noraidīts. Viņam noorganizēja tikšanos, kas atklāja kādu citu Dieva būtības iezīmi.

„Tas Kungs, Tas Kungs, apžēlošanās un žēlastības Dievs, pacietīgs un bagāts žēlsirdībā un uzticībā.” (2.Mozus 34:6)

Ārkārtīgi svarīgi ir apzināties, ka mums ir viens Dievs, kas laipni un pacietīgi nāk pretī. Tas ir tas pats Dievs, kam pieder visa vara! Mīlestība, visspēcība, taisnīgums un svētums! Varbūt tieši tāpēc mēs nespējam aptvert un saprast Dieva būtību, ka vienkārši nezinām, kā apvienot šīs īpašības. Ja cilvēkam pieder vara, tad pa laikam trūkst taisnīguma un mīlestības; ja tas grib būt laipns, tad nepavisam vairs nav taisns un svēts. Bet Dievs, lūk, ir citāds!

Ja mēs jautājam par Dieva raksturu, tad nedrīkstam atstāt neievērotu to, ko sevišķi izceļ Jaunā Derība:

„Mēs esam atzinuši un ticam mīlestībai, kas Dievam ir uz mums. Dievs ir mīlestība, un, kas paliek mīlestībā, tas paliek Dievā un Dievs viņā.” (1.Jāņa 4:16)

Apustulis nesaka tikai: „Dievs mīl cilvēkus.” Viņš izvēlas daudz spēcīgāku izteiksmi: „Dievs ir mīlestība.” Protams, šis izteiciens nav apgriežams otrādi: „Mīlestība ir Dievs.” Tad tas kļūtu par elku un atceltu ticību personiskajam Dievam. Bet tomēr ir jānoskaidro, kā ar jēdzienu mīlestība iespējams saprast Dieva patieso būtību, un ka visai mīlestībai, kas ir Viņa radījumu sirdīs, sākums meklējams pie Radītāja. Vēlēšanās darīt ļaunu vai izpostīt ir Viņam sveša. Bet uzmanīsimies, sargāsimies arī šeit no pārpratumiem! Mēs pārāk viegli pārnesam uz Dievu savu domāšanas veidu un izjūtas. Dieva mīlestība nav ne vāja, ne slima, ne arī ar patmīlības piejaukumu kā tas bieži mēdz būt ar cilvēku mīlestību. Grēka apstākļos, kādos mēs dzīvojam, Dieva mīlestība, lai sasniegtu savu mērķi, ne vienmēr var aiztaupīt sāpes. Ar mūsu bērnu audzināšanu arī ir tāpat. Ja Dievam mūs jāvada pa mums neizprotamiem ceļiem, tad vienmēr acu priekšā paturēsim labo mērķi. Par Dieva mīlestību mēs pēc dabas zinām gaužām maz. Bet mēs varam mācīties no Jēzus Kristus.

Kur mājo Dievs?

Dievs ir Gars

Arvien no jauna, tā ar smīnu, tiek minēta it kā no Bībeles nākusi mācība, ka Dievs cilvēku izveidojis no māla pikas, gluži kā podnieks, to spaidīdams un mīcīdams. Bet par tādu podnieka vai tēlnieka darbu šinī tekstā nekas nav sacīts. Attiecīgā vieta Svētajos Rakstos vēsta:

„Un Dievs Tas Kungs radīja cilvēku no zemes pīšļiem un iedvesa viņa nāsīs dzīvības dvašu; tā cilvēks tapa par dzīvu dvēseli.” (1.Mozus 2:7)

Radīšanas noslēpums lika cilvēkam tapt no tās pašas zemes, kuru tas apstrādā un no kuras tas uzturas. Tas, ka Radītājs noliecās kā Tēvs, lai dāvinātu dzīvības dvašu, apliecina tikai Dieva sirsnīgo līdzjūtību: šis zemes bērns ir Viņa bērns! Te derētu izlasīt kādu tālāku radīšanas stāsta izteicienu, ar kuru mēs jau iepazināmies:

„Un Dievs radīja cilvēku pēc Sava tēla, pēc Dieva tēla Viņš to radīja, vīrieti un sievieti Viņš radīja.” (1.Mozus 1:27)

Tātad Dievs radīja no šīs zemes elementiem dzīvu būtni, kas atstaroja Viņa tēlu, - cilvēku. Nesapraša varētu nonākt pie secinājuma, ka Dievam vajadzētu izskatīties kā cilvēkam. Bet Bībelē sacīto vienmēr vajadzētu aplūkot kopsakarībā. Tādēļ šobrīd ņemsim vērā kādu Jēzus Kristus izteicienu, kam noteikti te ir sava vieta:

„Dievs ir Gars, un, kas Viņu pielūdz, tiem To būs pielūgt garā un patiesībā.” (Jāņa 4:24)

Dievs ir gars. Tas nozīmē, ka Viņa būtne nav no šīs zemes materiāla un radījumu kārtas. Bībele nesaka, ka Dievs ir tikai garīga būtne. Par garīgām būtnēm varētu apzīmēt augstāku pasauļu radījumus, kurus Svētajos Rakstos parasti sauc par eņģeļiem. Dievs ir bezgalīgi vairāk. Šinī ziņā jāpiekrīt Augustīnam:

„Nekas, kas radīts, nav līdzīgs Tam, kas to radījis. Dievs ir neizteicams. Daudz vieglāk mums ir pasacīt, kas Viņš nav, nekā to, kas Viņš ir.”

(Zitiert in „Friedensglocke” Nr.20, 22. Okt. 1972, S. 4)

Dievs ir Gars. Tas norāda uz lielu atšķirību no cilvēka, bet reizē arī uz kaut ko kopēju. Cilvēks gan nav gars, bet viņam ir gars. Tik tālu viņš ir tāds veidojums, radījums jeb tēls, kas nes sava Radītāja attēlu jeb līdzību. Cilvēks, kas spēj domāt, brīvi spriest un radoši darboties, ar šo unikālo īpašību līdzinās savam Meistaram. Tas ir no radīšanas veida izrietošais pamats cilvēka apzinātajam sakaram ar Dievu.

„Šis pats Gars apliecina mūsu garam, ka esam Dieva bērni.” (Romiešiem 8:16)

Tā apustulis un pagānu misionārs Pāvils reiz varēja izlietot sava laikmeta dzejnieka vārdus, lai ar tiem uzsvērtu Dieva varenību:

„Jo Viņā mēs dzīvojam un rosāmies, un esam, kā arī daži jūsu dziesminieki sacījuši: mēs arī esam Viņa cilts. Tāpēc mums, kas esam Dieva cilts, nav jādomā, ka dievība ir līdzīga zeltam, sudrabam vai akmenim, cilvēka mākslas darinājumam vai izdomājumam.” (Apustuļu darbi 17:28,29)

Vai Dievam trūkst mājokļa?

Franču astronoms Lalends kādreiz zobodamies izteicās:

„Es esmu izpētījis visu debess telpu un nekur neesmu varējis atrast kādas pēdas no Dieva. Astronomijai progresējot, Dievam nopietni sāks draudēt dzīvokļa trūkums.” (Zitiert in „Froh Botschaft” vom 12.2.56.)

Šis secinājums varētu būt tikpat daudz vērts kā tas, ja ķirurgs sacītu: „Esmu pārmeklējis visas galvas smadzeņu krokas, bet nekur neesmu atradis nevienu domu!” Mūsu prāts taču arī nav saredzams, un tomēr tas ir visas mūsu darbības un rosības pamatā. Vai gan kāds sagaida, ka tas atradīs pulksteņtaisītāju pulkstenī vai podnieku kamīnā vai krāsnī?

Dievs ir Gars. Viņu nav iespējams saskatīt ar tālskati kādā vietā pasaules telpā! Viņš stāv pāri laikam un telpai. Visi primitīvie priekšstati mums varētu attēlot kādu elku, bet ne Dievu.

Kad Izraēla ķēniņš Salamans bija uzcēlis dievnamu, tas itin labi saprata, ka šī celtne var būt tikai Dieva pielūgšanas vieta, nevis Dieva mājoklis.

„Bet vai tad Dievs patiešām lai dzīvotu zemes virsū? Lūk, debesis un debesu debesis nav spējīgas Tevi pilnā mērā uzņemt. Kā tad nu vēl šis nams, kādu es esmu uzcēlis?” (1.Ķēniņu 8:27)

Kas domā un runā par patieso Dievu, tas Dieva atziņā nedrīkstētu atrasties uz zemākas atziņas pakāpes nekā ļaudis tajā laikā pirms apmēram trim gadu tūkstošiem. Ja runājam par Bībeles Dievu, tad To nedrīkstam sajaukt ar dažu cilvēku sīkās fantāzijas vai zināma laikmeta pārāk nepilnīgo priekšstatu! Paklausīsimies, ko ķēniņa Salamana tēvs Dāvids zināja sacīt par Visuma Valdnieku:

„Kungs, Tu izproti mani visos sīkumos un mani pazīsti. Tu zini - vai es sēdu vai ceļos - Tev ir skaidras manas domas jau no tālienes. Vai es eju, vai es guļu, Tu esi ap mani, un Tev ir zināmi visi mani ceļi, jo nav vārda uz manas mēles, kas Tev, Kungs, nebūtu zināms. Tu esi ap mani no visām pusēm, Tu turi Savu roku pār mani. Šī atziņa man ir pārāk brīnišķa un pārāk augsta, es nevaru to saprast. Kurp lai es aizeju no Tava Gara, un kurp lai es bēgu no Tava vaiga? Ja es kāptu debesīs, Tu tur esi, ja es nokāptu ellē, Tu esi arī tur. Ja man būtu rītausmas spārni un es nolaistos jūras malā, tad arī tur mani vadītu Tava roka un Tava labā roka mani turētu. Ja es teiktu: galīga tumsa lai mani apklāj, un par nakti lai kļūst ap mani gaisma,- tad arī tumsība Tev nebūtu tumša, un nakts tev spīdētu kā diena, tumsība Tev būtu kā gaisma.” (Psalms 139:1-12)

Bībele nenosaka, kur Dievs mājo, tā nenorāda, ka Viņš mīt tikai debesīs. Dievs var būt visur un tomēr spēj atklāties cilvēkiem zināmās vietās un laikos. Mēs, cilvēki, gan labprāt šo lietu gribētu noskaidrot, lai mums būtu kāda noteiktība vai zināma drošība. Bet, kur runa ir par Dievu, mēs drīz vien nonākam pie nepārejamām barjerām. Mums, Zemes iemītniekiem, pieklājas šīs robežas atzīt, jo šeit mums nav darīšana ar kādu formulu, ar kādu priekšmetu vai Zemes būtni, bet gan ar Visaugstāko.

Pravieša Jeremijas grāmatā rakstīts:

„Vai tad Es esmu tāds Dievs, kas redz tikai tuvumā, saka Tas Kungs, vai ne arī tālumā? Vai var kur kas paslēpties kādā slepenā vietā, ka Es to neredzētu, saka Tas Kungs, vai ne Es tas esmu, kas piepilda debesis un zemi? - saka Tas Kungs.” (Jeremijas 23:23,24)

Izteicieni, kas mūsu skatījumā šķiet kā nevainojami pretstati, Dievam nekādā ziņā nav tādi. Dievs tai pašā laikā var būt gan tālu, gan tuvu. Viņa skats redz cauri tumsībai un betona sienām. Pie Viņa neizjūt atšķirību starp pagātni, tagadni un nākotni. Par Viņu apustulis Pāvils savam darba biedram Timotejam var rakstīt:

„…kas dzīvo nepieejamā gaismā, kuru neviens cilvēks nav redzējis, nedz arī var redzēt…” (Timotejam 6:16)

Un ar tādām pat tiesībām viņš apliecināja Atēnu filozofu priekšā:

„Viņš nav tālu nevienam no mums. Jo Viņā mēs dzīvojam un rosāmies, un esam.” (Apustuļu darbi 17:27,28)

Lai mūs nesamulsina, ja tāda atziņa, kā Dāvids to sacīja, mums ir par augstu. Pat visvienkāršākās dabas parādības mums reizēm var būt neatminama mīkla!

Kamēr vienkāršie ļaudis priecājas par saules gaismu, zinātnieki lauza galvas, kā gaisma no Saules var nonākt līdz Zemei. Daudzus gadus norisinās strīdi, vai gaisma sastāv no viļņiem vai sīkām daļiņām. Tikai viens no variantiem var būt pareizais, jo viens otru izslēdz. Un tomēr, šodien jāpieņem, ka gaisma var būt abējāda vienā un tajā pat laikā. Tātad – īstenība ir meklējama kaut kur augstāk, un pretstati ir tikai šķietami. Gaismas teorija, ko šodien uzstāda, ir tik komplicēta, ka vienkāršs cilvēks to pat īsti nespēj saprast, un arī speciālisti paši īsti nezina, vai tā ir absolūti pareiza. Kas gan tādā gadījumā ticīgam cilvēkam drīkstētu pastāvīgi pārmest, ka Dievs mūsu prātam ir neizprotams, ja jau mums ar Viņa radības ikdienas parādībām rodas tādas grūtības?

Bībeles pasaules aina

Ko skudra saprot no tālskata? – Kā gan tā var jautāt? – Lūk, tāpēc, ka tikai tādā veidā ir iespējams aptuveni attēlot mūsu stāvokli, kad gribam izprast Dieva būtību. Pastaigājoties pa mežu, mēs bieži sastopam skudru pūžņus: šķietami bezjēdzīgus, dzīvus mudžekļus, kurus veido tūkstošiem kukainīšu. Tomēr šī skudru valsts pati par sevi jau ir vesela pasaule, par kuras gudro kārtību un iekārtojumu brīnās dabas pētnieki.

Skudras „uzrāpjas” uz mūsu kurpju „augstumiem”. Var jau būt, ka viņas „uztver” atšķirību starp kājām un koka stumbru, bet tomēr tās nekad nespēs „apjēgt”, kas ir cilvēks. Pār urdziņu guļ mazs zariņš un skudras iet pa to pāri: tātad tas ir tilts. Ja mēs noņemam šo zariņu, tad līdz ar to radām apjukumu, bet atliekot to atpakaļ vietā, drīz vien pa skudru ceļu atjaunojas normāla satiksme. Ja skudrām būtu bijis vēsturnieks, tad tas pie šī datuma būtu atzīmējis, ka viņu tilts caur neizskaidrojamu brīnumu ir pazudis un atkal atgriezies atpakaļ. Bet skudras nespēj domāt. Tās radītas uz daudz zemākas pakāpes par cilvēkiem. Arī par visattīstītāko dzīvnieku cilvēks stāv nesalīdzināmi augstāk sava prāta dēļ. Bet, salīdzinājumā ar Dievu, mēs stāvam daudz zemāk. Kur atrodas tā nepārvaramā barjera, kas mums izpratni par Dieva būtību padara vienkārši neiespējamu? Ja salīdzina dzīvnieku ar cilvēku, tad ir ārkārtīgi liela atšķirība starp instinktu un saprātu. Bet kā ir ar cilvēku un Dievu?

Senatnē ļaudis šo barjeru meklēja telpā, kas apņem mūsu pasauli. Arī viņiem bija sava pasaules uztvere. Lai gan ar nelielām izmaiņām, gadu tūkstošiem sīksti turējās tā sauktā „babiloniešu pasaules aina”. Tās īpatnību izteica trīs pamatsastāvi: zemes ripa, kas peld ūdenī – tā bija cilvēku pasaule. Zem tās atradās mirušo valsts. Virs zemes ripas kā kristāla kupols, pārjumtas debesis, kuras cietā substance balstījās uz zemes malām. Bet zvaigznes bija kā „zelta naglas” šajā kupolā. Virs tā dzīvoja Dievs un debesu būtnes. Iespējams, ka daudzi kā pašu par sevi saprotamu pieņem, ka Bībele – kā jau sena grāmata – arī turas pie tāda novecojuša uzskata. Bet tie ir maldi. Piemēram, ko gan lai sakām par tekstu no Ījaba grāmatas, kas pieskaitāma pie visvecākajiem Bībeles notikumu aprakstiem vēl pirms mūsu laika rēķiniem?

„Viņš ir tas, kas izpleš zemes ziemeļus pāri tukšumam, kas tur zemi uzkārtu ne pie kā.” (Ījaba 26:7)

Te ir skaidri izteikta atziņa par brīvi lidojošu zemeslodi. Tomēr mēs nekādā ziņā negribam apgalvot, ka visi inspirētie Bībeles sarakstītāji pazinuši mūsdienu moderno uzskatu par Visuma uzbūvi. Tas jau arī nemaz nav Svēto Rakstu temats. Bez tam, mēs vēl nemaz neesam droši, vai mūsu šīsdienas uzskats par Visuma uzbūvi jau rīt nebūs jāgroza.

Var gadīties, ka dažās Rakstu vietās iespējams saklausīt vecās pasaules uztveres atziņas. Tad tās ir sarakstītāja piezīmes vai arī kalpo kā tēlaina valoda. Mums nevajadzētu aizmirst, ka arī šodien ik dienas vēl lietojam savai izpratnei neatbilstošus izteicienus, piemēram, kad sakām, ka saule uzlec vai noriet. Bet būtu taču smieklīgi, ja mēs sāktu runāt: „Zeme ir pagriezusies pret sauli”, „Mēs esam iegājuši saules pusē”, vai kaut ko tamlīdzīgu. Tā arī Bībeles sarakstītāji ir vadījušies pēc savām parastajām izjūtām. Tas ir fakts, ka Bībelē nav atrodams apraksts par Visuma iekārtu vai uzbūvi. Svētie Raksti vispār nepārstāv nekādu vēsturisku pasaules ainu. Šīs grāmatas izteicieni drīzāk gan satriec visus pazīstamos priekšstatus par pasaules uzbūvi. Svēto Rakstu Dievs nav tas, kas sēd tronī pār pasaules kupolu.

„Tu esi ap mani no visām pusēm, Tu turi Savu roku pār mani. Šī atziņa man ir pārāk brīnišķa un pārāk augsta, es nevaru to saprast.” (Psalmi 139:5,6)

Dievu nedrīkstētu meklēt kādā noteiktā vietā. Par Viņa troni varētu nosaukt visas debesis: „Tā saka Tas Kungs: "Debesis ir Mans tronis, un zeme ir Manu kāju pamesls. Kur būtu tāds nams, ko jūs Man varētu celt, un kur būtu tāda vieta, kas Man derētu par dusas vietu?” (Jesajas 66:1)

Uzmeklēt Dieva atrašanās vietu pasauļu Visumā ir neiespējama lieta ne tikai izejot no modernās astronomijas viedokļa, bet arī vadoties pēc Bībeles izteicieniem. Ļaudis ir mēģinājuši izlīdzēties ar dažādiem pieņemtiem vārdiem: viņpus, viņā saulē, aizsaulē. Bez šaubām ir daudz patiesības vārdos, ka Dieva esamība, Viņa realitāte nav „šaipus”, bet sniedzas pāri un atrodas „viņpus” mūsu uztverei un mūsu „pieciem prātiem”. Tomēr vārdam „viņpus” nav jākļūst par bezkrāsainu, negatīvu izteicienu, it kā par „jaunu Dieva cietumu”. Dievs nav arī tikai viņā pusē: Viņš jebkurā brīdī var būt arī šaipus, atklājoties laikā un telpā.

Augstāku, pilnīgāku pasauļu iespēju salīdzinājumā ar zemākām, mēs varam iztēloties tikai domās. Vispirms mēģināsim iztēloties vienu tādu zemāku pasauli… Stādīsimies priekšā vienu plašu līdzenumu, kas apklāts ar trijstūru, četrstūru, piecstūru un dažādu citu daudzstūru zīmējumiem. Pēkšņi uzzīmētajās figūrās rodas dzīvība, tās sāk kustēties un sastājas visdažādākajās attiecībās cita pret citu. Ja pieņemsim, ka tām ir saprašana un tās var sarunāties, tad būtu radusies divu dimensiju pasaule.

„Dimensija” nozīmē izmērus. Mēs pazīstam trīs dimensijas, kuras parasti sauc par garumu, platumu un augstumu. Telpu veido trīs dimensijas:

1. Uz līnijas var būt tikai viens ceļš, vai nu uz priekšu vai atpakaļ. Līnijai ir tikai viens izplatījums – viena dimensija.

2. Laukumā „uz priekšu” un „atpakaļ” ir vēl arī „sānis”. Tātad pienāk vēl viens izplatījums klāt – uz sāniem – divas dimensijas. Bet tur vairs nav tikai divas kustības iespējas, nav tikai „uz priekšu” un „atpakaļ”, bet abas kustības ļaujas savienoties visos virzienos pa laukumu.

3. Bet mēs pazīstam vēl vairāk iespēju: mums ir vēl arī „augšup” un „lejup”.

Līdz ar to nāk klāt trešā dimensija. Telpā mēs varam virzīties jebkurā virzienā. Bet ja mums noslēgtu visus trīs virzienus, tad mēs pēkšņi atrastos sagūstīti šinī telpā, turpretī būtnei, kurai ir pieejama vēl kāda ceturtā dimensija, tas neko nenozīmētu. Ja mēs spējam pacelties pāri divu dimensiju laukumam, tad šī būtne spētu iziet cauri trīs dimensiju telpai. Tikai mūsu iztēles spējas šeit beidzas.

Anglis Edvīns Abots savā fantastiskajā stāstā „Lauku zeme” (Edwin Abbot „Flächenland” Mathematisch-Physikalische Bibliothek, Band 83, Verlag V. B. Teubner Leipzig-Berlin), tēlo divu dimensiju pasauli, kurā visas būtnes ir kā plakanas figūras – trijstūri, daudzstūri un apļi – kas dzīvo mājās, kuru sienas sastāv no līnijām. Jautri tiek risinātas dažnedažādākās attiecības, kādās laukumi nonāk savā starpā, līdz beidzot lieta kļūst visi dramatiska, jo vienam „lauksaimniekam” parādās bumba, kas ierodas no „telpas zemes”. Bumba traucas cauri līniju sienām, un neviens nespēj to apturēt. Tās īsto apveidu laukuma zemes iedzīvotāji nespēj pat aptvert, jo tie saprot tikai to, kas notiek uz līdzena laukuma jeb plaknē. Kad bumba nonāk uz laukuma, tie redz tikai apmēros pieaugošu apli, kas sasniedzis savu lielāko caurmēru, sāk atkal mazināties, līdz vienā punktā pazūd. „Laukumnieki” pasauli kā telpu nespēj saprast, kaut gan tā ir daudz bagātāka par viņu pašu pasauli. Grāmatas noslēgumā tiek izvirzīts jautājums: „Vai pastāv pasaule, kurā pazīst četras un vēl vairāk dimensijas.” Protams, divu dimensiju pasaule pastāv tikai fantāzijā. No šī secinājuma varams spriest, ka arī četru dimensiju pasaule ir tikai analoģijas slēdziens, bet nevis pierādījums. Tomēr tādas pārdomas ir atrodamas ne tikai Edvīna Abota grāmatā, bet dažādās variācijās arī pie citiem autoriem. Mūsu tematam tās noder tikai salīdzinājums vai ilustrācija. Nekādā ziņā nepieļausim kļūdu – pārceļot Dievu četru dimensiju pasaulē – līdz ar to Viņu atkal ierobežojot. Bet dažus Bībelē aprakstītos notikumus tikai tā varētu izskaidrot.

Svētie Raksti ziņo par augstāku pasauļu eksistēšanu, kuras Dievs radījis pirms mūsējās. Eņģeļi, kas nosaukti par Dieva sūtņiem, parādās cilvēkiem un atkal pazūd viņu acīm, kad savu uzdevumu ir izpildījuši. Kristus pēc augšāmcelšanās pēkšņi iestājās mācekļu vidū, lai gan durvis bija aizslēgtas. Mēs neesam spiesti izlietot trīsstāvu pasaules ainu, lai izskaidrotu debesis. Bet, ja mēs tās katrā ziņā gribam iztēloties tikai kā telpisku jēdzienu, tad gan iznāk kā kupols pāri mums, vai arī bezgalīgs tālums. Bet domājot dimensijās, mēs drīkstētu pielaist kādu noslēpumainu ieiešanu „citam citā”. Tad atkal atkristu tālums un tuvums, augšā un lejā, un to vietā stātos kaut kas varenāks, lielāks, mums vēl nepazīstams. Dievs ir daudz citādāks nekā mēs viņu iedomājamies; un mūsu pasaule nav vienīgā, kuru Viņš ir radījis.

„Ja es kāptu debesīs, Tu tur esi, ja es nokāptu ellē, Tu esi arī tur. Ja man būtu rītausmas spārni un es nolaistos jūras malā, tad arī tur mani vadītu Tava roka un Tava labā roka mani turētu.” (Ps 139:8-10)

Kādēļ jātic?

Vai brīnums ir ticības mīļākais bērns?

Ja tiešām eksistē pasaules, kas ar savām dimensijām stāv augstāk par mūsējo, tad mēs ar savām uztveres spējām tās nekad nespētu izzināt, ne arī zinātniski pierādīt. Tad atliek tikai divas iespējas: to pastāvēšanai ticēt vai arī to piedzīvot.

Kāds gan varētu iebilst: „Kāpēc, lai es būtu ieinteresēts tā kaut ko ticēt?” Katrā ziņā Bībele mūs neaicina ticēt „augstākām pasaulēm”, bet tā mums sirsnīgi ieteic ticēt Dievam, jo Viņš ir mūsu Radītājs un dzīvības uzturētājs. Tā kā Viņš mums tuvojas tikai kā mums līdzīgs, mēs ar savām acīm uztveram tikai Viņa saredzamo radību, mums atliek tikai iekšējās pārliecības ceļš, kuru saucam par ticību.

„Dievs ir neizskaidrojams un nepierādāms, tas nosaka Viņa godu un augsto stāvokli. Bet, kas Viņu atrod, tam spīd dzīvības saule; tas nekad vairs nespēj no Dieva atstāties.” (H. Lhotzky).

Vai Dievu iespējams atrast? Kā tas savienojams ar Viņa „neredzamo esamību”? Bībele, lūk, vienmēr iesākumā liek un prasa ticību.

„Bet bez ticības nevar patikt. Jo tam, kas pie Dieva griežas, nākas ticēt, ka Viņš ir un ka Viņš tiem, kas Viņu meklē, atmaksā.” (Ebrejiem 11:6)

Tātad kristīgā ticība sevī neietver tikai „turēt kaut ko par patiesu”. Dievs grib atmaksāt tiem, kas Viņu meklē. Viņš grib atlīdzināt cilvēku uzticēšanos un viņu patieso mīlestību. Tas nozīmē: Visaugstākais atbildēs uz saukšanu ticībā, un tādā veidā ļaudis iegūst pieredzi par Viņu.

Gēte liek Faustam izsaukties: „Vēsti es gan dzirdu, bet man trūkst ticības. Brīnums ir ticības mīļākais bērns.”

Dažs labs ir sacījis: „Ja es piedzīvotu kādu brīnumu, tad gan es varētu ticēt Dievam.” Ir bijuši laiki, kad valdīja gandrīz māņticīga tieksme pēc brīnumiem. Tās dēļ daudzi sevi iedomājās pat par visai dievbijīgiem, kad viņiem tomēr nebija nekas kopīgs ar patiesu kristietību. Aiz prasības pēc brīnumiem pa lielākai daļai slēpjas tikai ziņkāre vai arī slāpes pēc sensācijas. Jēzus, kas ar šādu nostāju sastapās itin bieži, skumji pārmet: „Jēzus viņam sacīja: „Ja jūs zīmes un brīnumus neredzat, jūs neticat.”” (Jāņa 4:48) Kāds te varbūt visai aukstasinīgi iebildīs: „Vai tādu cilvēku vēlēšanos drīkstētu ņemt ļaunā? Kāds pieturas punkts taču vajadzīgs, ja jātic neredzamam Dievam!”

Dievs nav mūs atstājis neziņā. Viņš mums ir devis ne vienu vien „pieturas punktu”, pat veselu grāmatu, pie kuras mums pienākas turēties – Bībeli! Tur Dievs mums atklāj visu par mūsu izcelšanos par dzīvi un tālāko nākotni. Dievs atklāj savus nodomus ar cilvēci. Šis Dieva Vārds ir mūsu rokās. Tikai no mums ir atkarīgs – ticēt vai neticēt šim Vārdam. Dievs tajā aicina mūs sarunāties ar Viņu lūgšanā, pieņemt piedāvājumus un atsaukties uz Viņa apsolījumiem.

Jautājums nav tikai: „Vai tu tici, ka ir viens Dievs?”, bet gan: „Vai tu tici, ka ir tāds Dievs turēs un pildīs to, ko ir apsolījis?”

Mums būtu jāsaprot, ka Bībeles jēdziens ‘ticība’ ir daudz plašāks, nekā to parasti pieņem. Īsāk sakot, Dievs sagaida no mums mūsu pilnīgu uzticēšanos.

Pārliecība, ka brīnumus uzskata par „ticības mīļāko bērnu” pieprasa garantijas, ar mūsu maņu orgāniem uztveramus pierādījumus. Ja tie ir novecojuši, ir vajadzīgi atkal jauni. Cilvēks pieprasa Dievu sev, aizmirstot, ka pats pieder Dievam un, ka tam nav kaut ko tādu vēlēties. Dievs nedara brīnumus, lai apmierinātu iedomību vai kāri pēc sensācijām – Viņš dāvina piedzīvojumus, kuros nobriest un pilnveidojas ticības pakļāvība. Radītājs vēlas pasniegt mums vajadzīgo, nevis to, ko mēs savā aklumā kārojam, un, kas mums nekad nevar noderēt.

Kad Jēzus Kristus trešajā dienā pēc krustā sišanas bija augšāmcēlies, Viņš parādījās saviem mācekļiem. Toms tajā vakarā nebija klāt. Kad tam pastāstīja, kas bija noticis, viņš atbildēja: „Ja es neredzu naglu zīmes Viņa rokās un savu pirkstu nelieku naglu rētās un savu roku nelieku Viņa sānos, es neticēšu.” (Jāņa 20:25) Pēc astoņām dienām Jēzus parādījās otrreiz, un tagad arī Toms bija klāt. Nu viņam radās izdevība „taustāmi” pārliecināties. Un kāds iznākums!

„Toms atbildēja un sacīja Viņam: „Mans Kungs un Mans Dievs!” Jēzus viņam saka: „Tāpēc, ka tu Mani redzēji, tu ticēji. Svētīgi tie, kas neredz un tomēr tic!”” (Jāņa 20:28-29)

Jēzus par savu uzvaru un augšāmcelšanos jau iepriekš bija stāstījis. Tomam vajadzēja stipri ticēt sava Kunga vārdiem, pat, ja liktos, ka viss norisināsies citādi – tad Toms būtu pierādījis savu uzticēšanos un ar pateicību apsveicis prieka vēsti par augšāmcelšanos. Ticēt nozīmē noteikti paļauties uz Dieva Vārdiem, izturēt tik ilgi, kamēr tiek sasniegts mērķis; arī tad, kad nekādi brīnumi nenotiek, kad šķiet, ka viss liecina par kaut ko citu. Īstenībā ne jau tas, kurš uzticas, ir izturētājs, bet Dievs, kas viņu iznes cauri grūtībām.

Ne jau prāts vien

Kādēļ jātic? „Dievam visas lietas iespējamas.” Viņam nebūtu grūti savu godību atklāt cilvēkiem tik redzamā veidā, ka par Viņa esamību vairs nebūtu nekādu šaubu, un nevienam nevajadzētu ticēt, jo tas visu redzētu pats savām acīm. Bet fakts, ka Dievu nevar redzēt, ticīgos kādreiz apbēdina un neticīgajiem ļauj gavilēt. Kāpēc tam tā jābūt? Vienu atbildi mēs jau saņēmām: ticība cilvēka sirdī izaudzē tādu īpašību, kas pieskaitāma visdārgākajām – uzticēšanos, gatavību ziedoties. Dažs labs gan varētu nākt uz domām: „Ja cilvēks parādītos, tad tāda nostāja pie visiem būtu pati par sevi saprotama, jo cilvēki būtu par šo faktu pārliecināti. Bet tagad Dievs „riskē”, un tikai nedaudzi Viņam uzticas.”

Tā ir maldība. Ja Dievs būtu pierādāms un nevienam par viņa esamību nebūtu ne mazāko šaubu, daudzi Viņam kalpotu tikai piespiesti, ārēji, formāli. Tā kā pret Dievu „neko nebūtu iespējams darīt”, tie ar savu paklausību izliktos un liekuļotu. Negribīgi un ar nepatiku tie klausītu Visvarenā pavēles, jo tie Viņu nemīlētu.

Bet tajā pašā laikā tie saprastu, ka Dievs visu zina, ka Viņam zināma katra doma. Šo cilvēku liekulību Visaugstākais tūlīt pamanītu, un Tam būtu redzamas katras pret Viņu noskaņotās sirds izjūtas. Vai mēs spējam iedomāties, kas tad notiktu? Tāds stāvoklis līdzinātos ellei! Vai Dievam nevajadzētu palikt neredzamam, lai cilvēkiem dotu iespēju brīvi izvēlēties un izšķirties? Viņš nevēlas sev piespiestus pavalstniekus, kas savā Dievā saskatītu tikai tirānu.

Tagad nu gan kāds noteikti iebildīs: „Ja Dieva varenību, Viņa gudrību un taisnīgumu visi varētu redzēt ar savām acīm, tad taču tie visi Viņu mīlētu!” Bet tur ir jāizvirza pretjautājums: „Kāpēc tad cilvēki Viņu nemīl, ja redz?” Tiem taču ir Dieva Vārds! Ja visi cilvēki ievērotu Radītāja dotos likumus, zeme kļūtu par paradīzi.

Israēla tautai Vecās Derības laikā dažkārt bija skaidri redzamas Dieva klātbūtnes zīmes, un tomēr tā nepaklausīja. Pravieši darīja brīnumus, bet, neskatoties uz to, viņus atmeta. Jēzus dziedināja neveselos, uzmodināja mirušos, bet Viņa „dievbijīgie” To nodeva krusta nāvē!

Šī problēma ir visai smaga. Cilvēks nemīl savu Radītāju. Lūk, kur ir traģēdija. Mums savi uzskati jāpakļauj Svētajiem Rakstiem. Vienīgi Dievs var mūsu pareizi novērtēt.

Ar „grēka” ielaušanos cilvēces vēstures sākumā tika izpostīta cilvēka sadraudzība ar Radītāju. Ļaudis izvēlējās savu ceļu, bez Dieva un pret Viņu. Šajā „dumpī” mēs visi esam iesaistīti jau „pēc dabas”. Mēs to izjūtam pie sava „es”, kas grib gūt virsroku, nevēloties pakļauties Dieva prātam un Viņa likumiem. Mūsu „es” ir atmetis Dievu un pats sevi iecēlis Viņa vietā. Tas ir visas nelaimes cēlonis. Tikai tad, kad cilvēks atkal klausīs Dievam, viņš būs atradis laimi. Grēks cilvēku ir atšķīris no Dieva.

„Redzi, Tā Kunga roka nebūt nav par īsu, lai tā nevarētu palīdzēt, un Viņa auss nav tā aizkritusi, ka tā nevarētu dzirdēt. Bet jūsu pārkāpumi jūs attālina no jūsu Dieva, un jūsu grēki apslēpj Viņa vaigu no jums, ka Viņš neklausās uz jums, jo jūsu rokas ir aptraipītas ar asinīm un jūsu pirksti ir pilni noziegumu, jūsu lūpas runā melus, un jūsu mēle pauž netaisnību.” (Jesajas 59:1-3)

Ne attālums, ne pārdabiskums šķir Debesis no zemes, bet gan cilvēku grēki. Ne jau saprāts liedz mums ticēt Dievam; jo tas paļaujas cilvēka pieredzei arī tad, kad ar domāšanu viss nav aptverams. Bet mēs neiegūstam pieredzi ar Dievu tāpēc, ka mūsu iekšējā būtne no Viņa ir pilnīgi atsvešinājusies.

Dievs, kas cīnās par mums

Kā tas vispār varēja notikt, ka radījumi atsvešinājās no sava Radītāja? Te mēs pieskaramies brīvas gribas noslēpumam. Cilvēks nav Dieva marionete, nav nekāda „ieprogrammēta”, kaut arī dzīva būtne. Zvērus visā viņu rīcībā pamudina instinkts. Bet cilvēkam pieder izšķiršanās brīvība. Tas var sacīt „jā” un „nē” arī Dievam. Ko gan dara, ja tas pateicis „nē”? Dievs vēlas, lai Viņa ar prātu apveltītie radījumi Tam kalpotu labprātīgi un no mīlestības. Viņš tiem ir atstājis brīvu izvēli, cilvēku Dievs ir izveidojis kā būtni, kuras brīvā personība atgādina Viņu pašu. Visaugstākais respektē šo gribas brīvību, kaut gan cilvēks ir tikai „kā sīks puteklītis”. Atstādams iespēju saviem radījumiem pateikt „nē”, Dievs neizslēdza iespēju, ka viņi to tiešām darīs. Varētu teikt, ka šī pārbaude cilvēkiem ir nākusi tikai par ļaunu, jo, ja tie, atstājot savu Radītāju, paši dodas pazušanā, tad tas ir tikai viņu zaudējums. Protams, brīvība ar atbildību ir nešķirami saistītas. Cilvēks ir atbildīgs kā par savu izvēli, tā par savu rīcību. Mums nav iemesla pastāvēt uz kaut kādām „tiesībām”, ja esam izšķīrušies par netaisnību.

Tomēr mūsu Radītājs nav nekāds akmens Dievs, kas nepieejamā taisnīgumā sēdētu savā tronī. Viņš mūs mīl ar visām mūsu nepaklausīgajām sirdīm. Savā neaptverami plašajā visumā Dievs būtu varējis vienkārši novērsties no mūsu sīkās „zemītes”, bet Svētie Raksti, kas mums doti kā patiesības dokuments, sevī ietver arī Viņa mīlestības apliecinājumu.

„Bet tu Mani gan apkaitināji ar saviem grēkiem un Mani apgrūtināji ar saviem noziegumiem. Es - Es tas esmu, kas izdzēšu tavus noziegumus Manis paša dēļ un nepieminu tavus grēkus.” (Jesajas 43:24-25)

Dievam, Kas pārvalda visas pasauļu pasaules, Kam neviena lieta nav neiespējama, ir sevišķas pūles un darbs ar mums. Cik neticami tas skan! Cilvēku nevar piespiest pie viņa laimes, jo tad viņš to neizjutīs kā laimi. Ar mīlestību un pārliecināšanu Dievs „pūlas” atvest cilvēku atpakaļ no viņa liktenīgajiem maldu ceļiem. Pravieša Jeremijas laikabiedriem Dievs sacīja:

„Vai tad Man Efraims tiešām ir tik dārgs dēls un tik mīļš bērns, ka Es viņu vienmēr atceros mīlestībā, kaut gan Es viņu bieži esmu brīdinājis? Taču laikam tādēļ Mana sirds tā pukst par viņu, un Man par viņu jāapžēlojas katrā ziņā!" saka Tas Kungs.” (Jeremijas 31:20)

Jēzus Dievu salīdzina ar Labo Ganu, kurš nav apmierināts, ja kūtī ir vairs tikai 99 avis. Tas pārstaigā mežus un biezokņus, lai tikai atrastu simto, kas nomaldījusies. Vecajā Derībā mēs atrodam kādu zīmīgu ziņojumu. Jēkabs, kaut gan ticīgs tēvs, gadu desmitiem dzinās tikai pēc sava labuma, pēc savas peļņas, kuru tas allaž, pat ar viltu mācēja iegūt. Bet tad viņam stāvēja priekšā sastapšanās ar brāli, kuru tas pirms daudziem gadiem bija piekrāpis, un kas tagad bija kļuvis par viņa niknāko ienaidnieku. Naktī pirms sastapšanās ar Ēsavu, Jēkabs vientuļā vietā lūdza Dievu. Tad pēkšņi viņam uzbruka kāda nezināma persona, ar kuru tas cīnījās uz dzīvību un nāvi. Kad viņš no iedomātā ienaidnieka pieskāriena kļuva klibs, tas beidzot saprata, ka ticies ar Debesu Būtni. Un Jēkabs saņēma svētības un jaunu vārdu: „Bet tas viņam sacīja: „Tavs vārds turpmāk nebūs Jēkabs, bet Israēls, jo tu ar Dievu un ar cilvēkiem esi cīnījies un esi uzvarējis.”” (1. Mozus 32:29) Tad Jēkabs atzina un apliecināja: „Un Jēkabs nosauca to vietu par Pniēlu¹, jo: "Es esmu Dievu redzējis vaigu vaigā un esmu izglābis savu dzīvību.”” (1. Mozus 32:31) ¹Dieva vaigs

Pēc šīs nakts piedzīvojama  Jēkabs pie savējiem atgriezās kā jauns radījums. Bailes par savu dzīvību un paša labumu bija zudušas uz visiem laikiem.

Varbūt kāds to uzskata par aplamu iedomu: mūžīgais, visspēcīgais Dievs, kas cīnās ar cilvēku! Iespējams, ka tas ir piemērs, kur jēdziens jeb priekšstats par Dievu cilvēciskots? Nekādā ziņā! Nav ne mazāko šaubu – Lielais Dievs mums tiešām var būt tik bezgala tuvu. Bībeles Dievs nav filozofu Dievs. Viņš nav kaut kāda „augstāka ideja”, ne arī elks, kuram nevar un nedrīkst tuvoties. Viņš cīnās ar cilvēku un pieņem katru, kas tikai grib ar Viņu cīnīties.

Dievs uzaicina cilvēku ar sevi „tiesāties”. „Tad nāciet, turēsim tiesu, saka Tas Kungs. Kaut jūsu grēki arī būtu sarkani kā asinis, tomēr tie paliks balti kā sniegs; kaut tie arī būtu kā purpurs, tomēr tie kļūs kā vilna.” (Jesajas 1:18) Kad Sodomai un Gomorai bija jāiet bojā, Ābrams cīnījās par nevainīgo dzīvībām – un Dievs pieļāvās un uzklausīja. (1. Mozus 18:22-33) Kad Dievs Israēla tautu tās atkāpšanās dēļ gribēja iznīcināt, Mozus, līdzcietībā iededzies, piedāvāja savu paša dzīvību, un Dievs ļāvās pielūgties. (2. Mozus 32:31-34)

Kristus sirsnīgi un mīļi aicināja jūdu tautu un reizēm brīdināja to atgriezties no liktenīgā pazušanas ceļa. Beigu beigās Dievs pat atļāva, lai cilvēki pārbauda pastaro tiesas spriedumu. (1. Korintiešiem 6:2-3)

Bībele runā ne tikai par Dieva mīlestību; tā vēstī arī par Viņa dusmām. Pārbaudījumi un sodības uzrakstīti blakus sirsnīgiem aicinājumiem.

Visai dramatiski tiek attēlotas Dieva nenovēršamās dusmas grēka dēļ, kad par nožēlojošo grēcinieku Viņš tomēr apžēlojās. Svētie Raksti nepazīst statisku, neaizsniedzamu Dievu, bet gan dinamisku, aktīvu un dzīvu Visuma Pārvaldnieku. Visaugstākais, kas vada galaktikas, iejaucas un veido arī cilvēka likteni. Dievs nav nepastāvīgs, nenoteikts un svārstīgs kā cilvēks.

 „Katrs labs devums un katra pilnīga dāvana nāk no augšienes, no gaismas Tēva, pie kura nav ne pārmaiņas, ne pārgrozības ēnas.” (Jēkaba 1:17)

 Dievs uzklausa cilvēku lūgšanas, jā, pat uzaicina tos būt neatlaidīgiem savās lūgšanas. Tādēļ Jēzus kā piemēru minēja uzstājīgo atraitni, kas savas taisnās lietas dēļ negribīgajam tiesnesim piekliedza pilnas ausis. (Lūkas 18:1-8) Dievs grib, lai ar Viņu sarunātos. Savas brīvās gribas dēļ, cilvēks kādreiz var pārvilkt svītru Dieva plāniem. Tomēr Dievs tiecas sasniegt nosprausto mērķi, kaut arī zina visu iepriekš. Mums tas ir neizprotami, bet Dievs tomēr ir citāds.

Neapstrīdams pierādījums

Ticēt Dievam nenozīmē taustīties tumsā un pazust minējumos. Viņš mums ir devis Savu Vārdu. Svēto Rakstu pamācītiem, mums jāiegūst piedzīvojumi ar savu Radītāju. Dieva esamību nevar pierādīt, to var piedzīvot. Tas notiek visdažādākos veidos. Ne vienmēr ticības dzīves sākumā būs kāds noteikts brīnums. Cilvēki iepazīstas ar Bībeli, un viņus aizkustina vēsts par Dieva mīlestību. Pazīstamais gleznotājs Ludvigs Rihters, piemēram, dzīvojot kristīgajās aprindās, nezināja, kas ir patiesa ticība. Tad kādā Jaungada rītā viņam uzausa arī jauna atziņa:

„Kā zibens mani pārņēma doma: es esmu atradis Dievu, es esmu atradis savu Glābēju! Nu viss ir labi, un man būs mūžīgi labi! Tik nozīmīgs kā 1825. Gada Jaungads mani vēl nekad neviens nebija apsveicis; un šoreiz tas pilnībā attaisnoja savu nosaukumu – vecais bija pagājis, un, „redzi, viss bija palicis jauns.” Ja es agrāk, pat vislabākajos brīžos tikai spēju ticēt līdz nojautai, ka ir kāda augstāka Būtne un savu pacilāto jūtu iespaidā konstatēju: „Augšā tur aiz zvaigžņu telts jābūt mīļam Debesu Tēvam!” – tad tagad, –  ne vien tālumā pāri zvaigznēm, bet pavisam tuvu, manā sirdī un ap mani skanēja Tēva balss: „Es esmu Tas Kungs, tavs Dievs, staigā manā priekšā un esi taisns!” Tā bija Cilvēka Dēla balss: „Kas Mani redz, tas redz Tēvu. Nāc un seko Man!” Cik daudz pārāka par agrāko nojautu bija šī paļāvīgā ticības drošība, kas izpaudās ne tikai atsevišķos mirkļos, bet kā dzīvības avots, no mūžības uz mūžību plūzdams, uzturēdams dvēseli spirgtu, un bija ik rītu jauns.” (Ludvig Richter „Lebenserinner eines deutschen Malers” Dietrich’sche Verlagsbuchhandlung Leipzig. 1952, S. 225.)

Daudzi Dievam sāk uzticēties, negaidot sevišķus brīnumus. Tie nonāk pie priecīgas iekšējās drošības, kas tos paskubina par visu pateikties Dievam. Bet tāda dzīve, kas visu savu dziļāko jēgu atradusi Dievā, nekad nepaliek bez piedzīvojumiem, kurus tad tiešām var apzīmēt par brīnumiem. Par savu pēdējo lielo polārceļojumu Fridtjofs Nansens, kas mira 1930. gadā, stāsta, ka viņš reiz nokļuvis lielās dzīvības briesmās. Viņš ar saviem pavadoņiem domāja, ka teltis ir uzcēluši uz stingra ledus, bet pa nakti vējš bija mainījies un atpūtis atkusni. Viņus pamodināja stipra sprādziena troksnis, un, kad tie pavērās ārā, vējš un straume atlūzušo ledus gabalu ar visām teltīm dzina uz atklāto jūru. Cilvēcīgi spriežot, viņi bija pazuduši. Abi ticīgie lapi, kas pavadīja Nensenu, iegāja savā teltī un zemojās lūgšanā. Pēc brīža tie atkal iznāca ārā un mierīgi sacīja: „Mēs nemirsim, Dievs mums lika saprast, ka Viņš mūsu lūgšanu ir uzklausījis.”  Nākošajā naktī sacēlās stiprs pretējā virziena vējš, kas ledus gabalu atkal atdzina pie vispārējā masīva. Cilvēki bija glābti, bet Nensens rakstīja:

„Es savus draugus nekad nebiju redzējis tik klusus un līksmus, kā mūsu nāves brauciena laikā pēc viņu lūgšanas. Kopš tās dienas es lūdz ar viņiem kopā.” („Tag des Herrn” v. 8. 5. 65.)

Viss norisinājās pavisam vienkārši. Dabas pārvērtības varētu izskaidrot ar nejaušību vai sagadīšanos. Tad tomēr neizskaidrojama paliek lapu drošā pārliecība, ka viņu lūgšana ir uzklausīta. Bet tāda nejaušība jau paliek interesanta.

„Nav nejaušības!
Jo tas, kas mums tik akla nejaušība šķiet,
No visdziļākajām dzīlēm nāk un iet. ”
saka Fr. Šillers.

Protams, šos Šillera vārdus nevajadzētu attiecināt uz pavisam nenozīmīgiem notikumiem. Bet daudzkārt mēs sastopamies ar tik īpatnējiem „gadījumiem”, kas mūs vienkārši spiež tajos saskatīt kādas augstākas gribas „vadību”.

Pēc kara kādu vīru atlaiž no gūsta. Kur lai viņš tagad sameklē savu sievu un bērnu? Dzimtene ir izpostīta. Viņš uzzina, ka ģimene devusies uz kādu tālu pilsētu. Ar lielām pūlēm arī viņš aizsniedz šo vietu un tagad stāv bez padoma stacijā. Kur gan lai tālāk iet? Bet blakus kāds bērns rotaļājas ar savu lelli…

„Tik vecai tagad vajadzētu būt arī manai meitiņai,” vīram ienāk prātā. „Kā tevi sauc?” viņš jautā mazajai un tā nosauc savu vārdu. Dīvaini, tā sauc arī viņa meitiņu, kuru tas vēl nekad nav redzējis. Pēc bērna dzimšanas tam mājās vairs neizdevās iegriezties. „Kur ir tava māmiņa?” viņš jautā tālāk. „Tur, pie kases. ” – „Vai tad jūs gribat kaut kur aizbraukt?” – „Jā, mēs braucam projām, mēs neesam no šejienes.” Šajā mirklī nāk māte. Seko pārsteiguma un prieka sauciens! Vīrs ir atradis savu sievu un bērnu! Vēl tikai nedaudz un neviens nebūtu varējis pateikt kur tās aizbraukušas. Bet vīrs bija cieši pārliecināts, ka Dievs viņu savedis kopā ar piederīgajiem. („Der Sonntag” Gemeindeblatt der Ev.-Luth. Landeskirche Sachsens vom 30.5.65.)

Cik pavirši dažs labs notikums tiek apzīmogots ar vārdu „sagadīšanās”! Bet brīnišķais sastapšanās brīdis šeit radās no veselas ķēdes „nejaušību”. Tas ir kulminācijas punkts veselai notikumus secībai, kas pa daļai liekas gluži nenozīmīgi, pat mazsvarīgi. Šāda secība līdzinās divām apakšzemes karstas magmas straumēm, kas sadurdamās izlaužas virszemē un veido krāšņus kristālus. Noskaidrosim to sev ar kādas skices palīdzību. Abas „ceļa līnijas” krustojas satikšanās punktā X.

Tā kā notikumi noved pie zīmīgas „nejaušības”, kurā piedalās dzīvas būtnes un nedzīvas lietas, tad šī līnijas (A un B) varētu nosaukt arī par konsollīnijām, jo viens notikums kļūst otram par cēloni jeb pamatu.

Brīdī, kas apzīmēts ar A-1, vīrs dodas meklēt savu ģimeni. Laika punktā A-2 vīrs uzzina, kur sieva ar bērnu kādreiz aizbraukusi. Laika punktā A-3 viņš iesēžas noteiktā vilcienā, kas neskatoties uz neparedzēto nokavēšanos, pienāk attiecīgajā pilsētā taisni tajā brīdī, kad sieva ar bērnu atrodas stacijā. Mirklī A-4 viņš apstājas un paliek stāvot taisni blakus savam bērnam.

Tagad izsekosim sievas un bērna ceļa līnijai. Brīdī B-1 viņa nolemj pilsētu atstāt. Brīdī B-2 pēc ilgām pārdomām izvēlas aizceļošanas dienu. Viņa nevar zināt, ka tā ir taisni tā diena, kad ieradīsies vīrs. B-3 – viņa izvēlas noteiktu vilcienu un B-4 – pieejot pie kases, atstāj bērnu noteiktā vietā stacijas zālē.

Mēs minējām tikai dažus no šinī notikumā iesaistītajiem svarīgajiem lēmumiem. Punktus uz abām līnijām varētu pēc patikas pavairot. Bet tikai padomāsim: katrs no šiem punktiem uzrāda daudz iespēju! Ir daudz ceļojuma dienu, ir daudz iespēju paiet garām utt. Mums atliek tikai brīnīties. Kas ir „sagadīšanās”?

Pazīstamais īru rakstnieks un satīriķis Džordžs Bernhards Šovs gadiem ilgi turpināja sarakstīšanos ar kāda klostera priekšnieci. Vienā no šīm vēstulēm viņš pastāsta par Dženu Toniju, tā laika slavenāki bokseri – smagsvaru. Dodamies ringā un kļūdams par profesionālu bokseri Tonijs atteicās no ticības. Viņš kļuva ļoti slavens. Vēlāk apprecēja bagātu sievu. Šovs raksta:

„Jaunlaulātie aizceļoja uz Eiropu un beidzot nokļuva uz kādas jaukas salas Adrijas jūrā, kur es ar tiem iepazinos un sadraudzējos. Tad Tonijs man stāstīja par pēkšņo nelaimi. Viņa jaunā sieva bija saslimusi ar aklās zarnas iekaisumu, kam pievienojās ārkārtīgi neparastas komplikācijas, ko reti kāds ķirurgs prata novērst. Sievu glābt varēja tikai operācija; bet uz salas bija tikai viens ārsts un tas pats tik vecs, ka vairs nespēja operēt. Sievai atlika dzīvot vairs tikai kādas desmit stundas. Džens Tonijs, bezpalīdzīgs un izmisis, varēja vairs tikai noskatīties, kā viņa nomirs. Tomēr nē – bija vēl viena izeja. Atkal sākt ticēt un lūgt Dievu. Un viņš lūdza…

Nākošajā rītā, vēl ļoti agri uz salas izkāpa vispazīstamākais vācu ķirurgs – šī komplicētā alās zarnas vēža iekaisuma atklājējs un ārstēšanas speciālists. Pulksten desmitos Tonija kundzes dzīvība vairs nebija apdraudēta; un šodien viņa ir veselīga četru bērnu māte…”

„Skeptiķi visā šinī notikumā var saskatīt vienīgi sagadīšanos; bet viena pati sagadīšanās jau augstākā mērā ir neticama, kur nu vēl vesela virkne sagadīšanos kā šinī gadījumā, tā jau ir pasaule , pilna ar brīnumiem, pie tam vēl gluži neticamiem. Lūgšana, ķirurga ierašanās laiks, viņa speciālās zināšanas tieši šinī neparastajā slimībā – to visu ir tik grūti pieņemt par sagadīšanos, ka pat es šiem notikumiem nebūtu noticējis, ja tas būtu atgadījies kaut kur Ķīnā pie pilnīgi svešiem cilvēkiem, un es dzirdētu tikai atstāstījumu. Bet patiesība paliek patiesība, es par to nešaubos. Manās acīs tas tagad paceļ vērtību, kuru es piešķiru jūsu lūgšanām. Neaizmirstiet mani arī uz priekšu tajās pieminēt.” („Freiheit jenseits des Gitters” St. Benno-Verlag Leipzig. 1976, S. 195/196)

Kristieši visos laikos ir piedzīvojuši lūgšanu paklausīšanu, un ziņojumi par to sastāda biezus sējumus. Cilvēki sevī ir izdzirduši it kā balsi, kas tos aizsaukusi prom no apdraudētās vietas. Ja tie nebūtu paklausījuši, tad jau nākošajā mirklī būtu gājuši bojā. Ļaudis ir atradušies situācijās, kur tiem bija jāzaudē dzīvība un tomēr tie pilnīgi neizskaidrojamā veidā tika izglābti.

Mūsu skatījumā materiālā pasaule ir saistīta ar nemainīgiem dabas likumiem, kurus mēs nevaram atcelt vai grozīt. Citādi jau arī nevar būt, jo planētai – Zemei tās noteiktā likumība ir vajadzīga. Bet Radītājam paliek vēl bezgala daudz iespēju, kuras mēs pat nenojaušam. Kas mums varētu likties kā dabas likumu pārkāpums, kādas augstākas Būtnes acīs ir pati par sevi saprotama lieta. Katrā ziņā tiek pārkāpts mūsu pašreizējās zināšanu līmenis par dabu, bet tas vēl nenozīmē, ka tiktu izdarīti grozījumi dabā, kuras radīšanas noslēpumus mēs vēl nepavisam neesam pilnībā izdibinājuši. Šinī ziņā mēs līdzināmies cilvēkam, kas nekad nav dzirdējis par radio un televīzijas pārraidēm un truli un neticīgi raugās uz mums, kad mēs stāstām, ka ar neredzamu viļņu palīdzību varam redzēt to, kas notiek 1000 km attālumā.

Ticības piedzīvojums ir neatspēkojums pierādījums par Dieva esamību. To kā dāvanu saņem tas, kas uzticas savam Radītājam. Vai miljoniem ticīgo brīnišķos piedzīvojumus tā vienkārši varētu noraidīt, aizslaucīt prom, nicinoši nosaucot par iedomām?

„Ir jau jauki un labi ”, kāds sacīs, „bet man Dievs vēl nekad ar brīnumiem nav nācis pretī! Neskaitāmiem citiem cilvēkiem arī nē! Iespējams, ka Viņam daži cilvēki patīk labāk, un Viņš pret tiem izturas labāk, citādi, tos it kā lutina!” Protams, uz to ar pilnām tiesībām varētu aizrādīt, ka Dievs cilvēkus neatgriež ar brīnumiem, bet gan prasa, kāda ir viņu sirds nostāja, viņu ticība un paklausība. Ja tie ir uzticīgi Viņa Vārdam, tad piedzīvojumi nekur neizpaliks. Tomēr jautāsim paši sev, vai ticības piedzīvojumi, cik brīnišķi tie arī nebūtu, nav tīri subjektīva lieta? Kā gan kādam, kas tādas lietas pazīst, no tiem varētu būt labums? Tik tiešām, katram pašam personīgi jāiegūst savi piedzīvojumi ar Dievu. Dažkārt par dievišķiem nosauc piedzīvojumus, kas tādi nemaz nav, bet ir gluži pretēji – cēlušies no pavisam duļķainiem avotiem.

Kaut gan tas ir ļoti ietekmējoši, ka miljoniem guvuši līdzīgus apbrīnojamus piedzīvojumus ar Dievu, tomēr katra cilvēka ticībai jābūt nostiprinātai uz droša pamata. Tur vispirms būtu jāņem vērā Bībele, kas šodien ikvienam pieejama. No tās mēs uzzinām, ka visas objektīvās realitātes ir radījis Dievs, un mēs ikviens pēc tā varam orientēties.