Vienu gan vajadzētu skaidri saprast: visas ilgas, visa meklēšana nekad nenovestu pie mērķa, ja Dievs pats netuvotos cilvēkam. Apustulis Pāvils raksta:
„Jo, ko par Dievu var zināt, tas viņiem ir atklāts: Dievs pats viņiem to atklājis.” (Romiešiem 1:19)
Dievam ir daudz ceļu, kā sevi atklāt un cilvēku uzrunāt. Vispirms Viņš to ir darījis ar Svēto Rakstu starpniecību. Tā nav cilvēku grāmata par Dievu, bet Dieva Vārds cilvēkiem, ko uzrakstījuši Viņa aicināti pravieši un apustuļi. No Bībeles mēs uzzinām, ka Dievs jau no pasaules vēstures iesākuma ir runājis uz cilvēkiem. Tāpēc būtu jānoskaidro nevis tas, kāpēc pastāv ticība, bet gan – kāpēc pastāv neticība.
Cilvēki tic Dievam tāpēc, ka Dievs tos ir saucis. Tas notiek, lasot Bībeli, tad, kad tiem tiek dāvināta atziņa, ka tie ir atraduši patiesību. Tie sadzird Dieva balsi, kas runā uz viņu sirdsapziņu. Izšķirošos brīžos tie gūst piedzīvojumus, kas pagriež pretējā virzienā visu viņu gājumu. Izbrīnījušies tie konstatē: tā tiešām bija noslēpumaina vadība, kas nav izskaidrojama ar nejaušību! Piemēra dēļ pārlasīsim vēlreiz šīs brošūras pirmo lappusi.
„Pagaidiet!” varbūt kāds iebildīs, „kādēļ visiem cilvēkiem nav tādu piedzīvojumu? Kāpēc rodas tik daudz šaubu? Ja Dievs tiešām ir atklājies, kāpēc tad tik daudz cilvēku vēl šodien apgalvo, ka neko nav manījuši?” Tādi un līdzīgi jautājumi prasīties prasās pēc atbildes, kur sākumā mums noteikti ir jāpaskaidro: „Ja es savu radiouztvērēju negribu nostādīt uz zināmu viļņa garumu, tad attiecīgo raidītāju nedzirdēšu. Ja es jautājumam par Dievu apzināti paeju garām, tad nekādu atbildi noteikti nesaņemšu.” Tomēr ar šādu aizrādījumu problēma vēl nebūs atrisināta, un mēs nedrīkstam to nobīdīt pie malas. Vēl arvien spēkā paliek nopietnais jautājums: „Kas ir Dievs?”
