Ko skudra saprot no tālskata? – Kā gan tā var jautāt? – Lūk, tāpēc, ka tikai tādā veidā ir iespējams aptuveni attēlot mūsu stāvokli, kad gribam izprast Dieva būtību. Pastaigājoties pa mežu, mēs bieži sastopam skudru pūžņus: šķietami bezjēdzīgus, dzīvus mudžekļus, kurus veido tūkstošiem kukainīšu. Tomēr šī skudru valsts pati par sevi jau ir vesela pasaule, par kuras gudro kārtību un iekārtojumu brīnās dabas pētnieki.
Skudras „uzrāpjas” uz mūsu kurpju „augstumiem”. Var jau būt, ka viņas „uztver” atšķirību starp kājām un koka stumbru, bet tomēr tās nekad nespēs „apjēgt”, kas ir cilvēks. Pār urdziņu guļ mazs zariņš un skudras iet pa to pāri: tātad tas ir tilts. Ja mēs noņemam šo zariņu, tad līdz ar to radām apjukumu, bet atliekot to atpakaļ vietā, drīz vien pa skudru ceļu atjaunojas normāla satiksme. Ja skudrām būtu bijis vēsturnieks, tad tas pie šī datuma būtu atzīmējis, ka viņu tilts caur neizskaidrojamu brīnumu ir pazudis un atkal atgriezies atpakaļ. Bet skudras nespēj domāt. Tās radītas uz daudz zemākas pakāpes par cilvēkiem. Arī par visattīstītāko dzīvnieku cilvēks stāv nesalīdzināmi augstāk sava prāta dēļ. Bet, salīdzinājumā ar Dievu, mēs stāvam daudz zemāk. Kur atrodas tā nepārvaramā barjera, kas mums izpratni par Dieva būtību padara vienkārši neiespējamu? Ja salīdzina dzīvnieku ar cilvēku, tad ir ārkārtīgi liela atšķirība starp instinktu un saprātu. Bet kā ir ar cilvēku un Dievu?
Senatnē ļaudis šo barjeru meklēja telpā, kas apņem mūsu pasauli. Arī viņiem bija sava pasaules uztvere. Lai gan ar nelielām izmaiņām, gadu tūkstošiem sīksti turējās tā sauktā „babiloniešu pasaules aina”. Tās īpatnību izteica trīs pamatsastāvi: zemes ripa, kas peld ūdenī – tā bija cilvēku pasaule. Zem tās atradās mirušo valsts. Virs zemes ripas kā kristāla kupols, pārjumtas debesis, kuras cietā substance balstījās uz zemes malām. Bet zvaigznes bija kā „zelta naglas” šajā kupolā. Virs tā dzīvoja Dievs un debesu būtnes. Iespējams, ka daudzi kā pašu par sevi saprotamu pieņem, ka Bībele – kā jau sena grāmata – arī turas pie tāda novecojuša uzskata. Bet tie ir maldi. Piemēram, ko gan lai sakām par tekstu no Ījaba grāmatas, kas pieskaitāma pie visvecākajiem Bībeles notikumu aprakstiem vēl pirms mūsu laika rēķiniem?
„Viņš ir tas, kas izpleš zemes ziemeļus pāri tukšumam, kas tur zemi uzkārtu ne pie kā.” (Ījaba 26:7)
Te ir skaidri izteikta atziņa par brīvi lidojošu zemeslodi. Tomēr mēs nekādā ziņā negribam apgalvot, ka visi inspirētie Bībeles sarakstītāji pazinuši mūsdienu moderno uzskatu par Visuma uzbūvi. Tas jau arī nemaz nav Svēto Rakstu temats. Bez tam, mēs vēl nemaz neesam droši, vai mūsu šīsdienas uzskats par Visuma uzbūvi jau rīt nebūs jāgroza.
Var gadīties, ka dažās Rakstu vietās iespējams saklausīt vecās pasaules uztveres atziņas. Tad tās ir sarakstītāja piezīmes vai arī kalpo kā tēlaina valoda. Mums nevajadzētu aizmirst, ka arī šodien ik dienas vēl lietojam savai izpratnei neatbilstošus izteicienus, piemēram, kad sakām, ka saule uzlec vai noriet. Bet būtu taču smieklīgi, ja mēs sāktu runāt: „Zeme ir pagriezusies pret sauli”, „Mēs esam iegājuši saules pusē”, vai kaut ko tamlīdzīgu. Tā arī Bībeles sarakstītāji ir vadījušies pēc savām parastajām izjūtām. Tas ir fakts, ka Bībelē nav atrodams apraksts par Visuma iekārtu vai uzbūvi. Svētie Raksti vispār nepārstāv nekādu vēsturisku pasaules ainu. Šīs grāmatas izteicieni drīzāk gan satriec visus pazīstamos priekšstatus par pasaules uzbūvi. Svēto Rakstu Dievs nav tas, kas sēd tronī pār pasaules kupolu.
„Tu esi ap mani no visām pusēm, Tu turi Savu roku pār mani. Šī atziņa man ir pārāk brīnišķa un pārāk augsta, es nevaru to saprast.” (Psalmi 139:5,6)
Dievu nedrīkstētu meklēt kādā noteiktā vietā. Par Viņa troni varētu nosaukt visas debesis: „Tā saka Tas Kungs: "Debesis ir Mans tronis, un zeme ir Manu kāju pamesls. Kur būtu tāds nams, ko jūs Man varētu celt, un kur būtu tāda vieta, kas Man derētu par dusas vietu?” (Jesajas 66:1)
Uzmeklēt Dieva atrašanās vietu pasauļu Visumā ir neiespējama lieta ne tikai izejot no modernās astronomijas viedokļa, bet arī vadoties pēc Bībeles izteicieniem. Ļaudis ir mēģinājuši izlīdzēties ar dažādiem pieņemtiem vārdiem: viņpus, viņā saulē, aizsaulē. Bez šaubām ir daudz patiesības vārdos, ka Dieva esamība, Viņa realitāte nav „šaipus”, bet sniedzas pāri un atrodas „viņpus” mūsu uztverei un mūsu „pieciem prātiem”. Tomēr vārdam „viņpus” nav jākļūst par bezkrāsainu, negatīvu izteicienu, it kā par „jaunu Dieva cietumu”. Dievs nav arī tikai viņā pusē: Viņš jebkurā brīdī var būt arī šaipus, atklājoties laikā un telpā.
Augstāku, pilnīgāku pasauļu iespēju salīdzinājumā ar zemākām, mēs varam iztēloties tikai domās. Vispirms mēģināsim iztēloties vienu tādu zemāku pasauli… Stādīsimies priekšā vienu plašu līdzenumu, kas apklāts ar trijstūru, četrstūru, piecstūru un dažādu citu daudzstūru zīmējumiem. Pēkšņi uzzīmētajās figūrās rodas dzīvība, tās sāk kustēties un sastājas visdažādākajās attiecībās cita pret citu. Ja pieņemsim, ka tām ir saprašana un tās var sarunāties, tad būtu radusies divu dimensiju pasaule.
„Dimensija” nozīmē izmērus. Mēs pazīstam trīs dimensijas, kuras parasti sauc par garumu, platumu un augstumu. Telpu veido trīs dimensijas:
1. Uz līnijas var būt tikai viens ceļš, vai nu uz priekšu vai atpakaļ. Līnijai ir tikai viens izplatījums – viena dimensija.
2. Laukumā „uz priekšu” un „atpakaļ” ir vēl arī „sānis”. Tātad pienāk vēl viens izplatījums klāt – uz sāniem – divas dimensijas. Bet tur vairs nav tikai divas kustības iespējas, nav tikai „uz priekšu” un „atpakaļ”, bet abas kustības ļaujas savienoties visos virzienos pa laukumu.
3. Bet mēs pazīstam vēl vairāk iespēju: mums ir vēl arī „augšup” un „lejup”.
Līdz ar to nāk klāt trešā dimensija. Telpā mēs varam virzīties jebkurā virzienā. Bet ja mums noslēgtu visus trīs virzienus, tad mēs pēkšņi atrastos sagūstīti šinī telpā, turpretī būtnei, kurai ir pieejama vēl kāda ceturtā dimensija, tas neko nenozīmētu. Ja mēs spējam pacelties pāri divu dimensiju laukumam, tad šī būtne spētu iziet cauri trīs dimensiju telpai. Tikai mūsu iztēles spējas šeit beidzas.
Anglis Edvīns Abots savā fantastiskajā stāstā „Lauku zeme” (Edwin Abbot „Flächenland” Mathematisch-Physikalische Bibliothek, Band 83, Verlag V. B. Teubner Leipzig-Berlin), tēlo divu dimensiju pasauli, kurā visas būtnes ir kā plakanas figūras – trijstūri, daudzstūri un apļi – kas dzīvo mājās, kuru sienas sastāv no līnijām. Jautri tiek risinātas dažnedažādākās attiecības, kādās laukumi nonāk savā starpā, līdz beidzot lieta kļūst visi dramatiska, jo vienam „lauksaimniekam” parādās bumba, kas ierodas no „telpas zemes”. Bumba traucas cauri līniju sienām, un neviens nespēj to apturēt. Tās īsto apveidu laukuma zemes iedzīvotāji nespēj pat aptvert, jo tie saprot tikai to, kas notiek uz līdzena laukuma jeb plaknē. Kad bumba nonāk uz laukuma, tie redz tikai apmēros pieaugošu apli, kas sasniedzis savu lielāko caurmēru, sāk atkal mazināties, līdz vienā punktā pazūd. „Laukumnieki” pasauli kā telpu nespēj saprast, kaut gan tā ir daudz bagātāka par viņu pašu pasauli. Grāmatas noslēgumā tiek izvirzīts jautājums: „Vai pastāv pasaule, kurā pazīst četras un vēl vairāk dimensijas.” Protams, divu dimensiju pasaule pastāv tikai fantāzijā. No šī secinājuma varams spriest, ka arī četru dimensiju pasaule ir tikai analoģijas slēdziens, bet nevis pierādījums. Tomēr tādas pārdomas ir atrodamas ne tikai Edvīna Abota grāmatā, bet dažādās variācijās arī pie citiem autoriem. Mūsu tematam tās noder tikai salīdzinājums vai ilustrācija. Nekādā ziņā nepieļausim kļūdu – pārceļot Dievu četru dimensiju pasaulē – līdz ar to Viņu atkal ierobežojot. Bet dažus Bībelē aprakstītos notikumus tikai tā varētu izskaidrot.
Svētie Raksti ziņo par augstāku pasauļu eksistēšanu, kuras Dievs radījis pirms mūsējās. Eņģeļi, kas nosaukti par Dieva sūtņiem, parādās cilvēkiem un atkal pazūd viņu acīm, kad savu uzdevumu ir izpildījuši. Kristus pēc augšāmcelšanās pēkšņi iestājās mācekļu vidū, lai gan durvis bija aizslēgtas. Mēs neesam spiesti izlietot trīsstāvu pasaules ainu, lai izskaidrotu debesis. Bet, ja mēs tās katrā ziņā gribam iztēloties tikai kā telpisku jēdzienu, tad gan iznāk kā kupols pāri mums, vai arī bezgalīgs tālums. Bet domājot dimensijās, mēs drīkstētu pielaist kādu noslēpumainu ieiešanu „citam citā”. Tad atkal atkristu tālums un tuvums, augšā un lejā, un to vietā stātos kaut kas varenāks, lielāks, mums vēl nepazīstams. Dievs ir daudz citādāks nekā mēs viņu iedomājamies; un mūsu pasaule nav vienīgā, kuru Viņš ir radījis.
„Ja es kāptu debesīs, Tu tur esi, ja es nokāptu ellē, Tu esi arī tur. Ja man būtu rītausmas spārni un es nolaistos jūras malā, tad arī tur mani vadītu Tava roka un Tava labā roka mani turētu.” (Ps 139:8-10)
