Kāds jauns cilvēks, kas bija apņēmies lasīt Bībeli, pie sevis domāja: „Dievam ticēt ir brīnišķīgi, tomēr man tas padodas ārkārtīgi grūti.” Citi pavisam atklāti apliecina, ka viņi nevar ticēt, ka tiem tas nepiestāv vai ka trūkst tādu spēju.
Bet mēs jau dzirdējām, ka ticība ir vienīgais ceļš pie Dieva, turklāt, ne kura katra „ticība”, bet ticība Kristum un Viņa Vārdam. Ir arī tādi cilvēki, kas lielās, ka ticība viņiem sagādājot pat sajūsmu, ka viņi ticībai ir radīti. Bet tiem draud briesmas Bībeles ticību sajaukt ar vienkāršiem jūtu uzplūdiem. Tas ir neapšaubāmi, ka Jēzus Kristus ir miris par visiem cilvēkiem. Dievs neizraugās atsevišķas zināmas personas, lai citus atmestu. Jaunā Derība saka, ka Dievs grib, „lai visi cilvēki tiek izglābti un nāk pie patiesības atziņas.” (1. Timotejam 2:4)
Tomēr nevajadzētu iedomāties, ka, lai atgrieztos, laika ir bezgala daudz. Kad aicina Visaugstākais, tad tas nav kā ar kādas preces piedāvājumu, kuru var arī „kādreiz vēlāk” pieņemt. Mēs drīkstam rēķināties, ka Dievs vismaz divas vai trīs reizes sevišķi „uzrunā” katru cilvēku, lai to vilktu pie Sevis.
„Redzi, to visu dara tas stiprais Dievs un dara to cilvēkam divkārt un trīskārt, lai viņa dvēseli atturētu no kapa, lai dotu viņam iespēju dzīvības gaismas apstarotam tikt.” (Ījaba 33:29-30)
Tas, kas mūs kavē nākt pie glābjošās ticības, galvenokārt atrodas mūsos pašos: augstprātība, stūrgalvība, kūtrums, egoisms, gļēvums un bailes. Pārbaudīsim sevi pie viena no Bībeles izteicieniem, kuru drīkst uzskatīt par Dieva patiesību kodolu attiecībā uz cilvēku:
„Un tev būs To Kungu, savu Dievu, mīlēt no visas savas sirds, no visas savas dvēseles un ar visu savu spēku.” (5. Mozus 6:5)
Tas tiešām ir taisnīgi un pareizi, ka pāri par visu mēs mīlam To, kas radījis un pārvalda Visumu, kas mūs ir mīlējis līdz nāvei un mums sagādājis neizsīkstošas laimes iespēju. Pareizi un taisnīgi, bet tas pats par sevi mums tomēr nav saprotams. Gluži otrādi, cilvēkam nekas neliekas tālāks, kā mīlēt Dievu un Viņa gribai ierādīt pirmo vietu savā dzīvē.
Sātans gādā par to, lai mūsos vai arī ap mums būtu kāda garīga ietekme, kas pretotos ticībai Dievam. Viņš prot mīlēt visus tāda veida instrumentus un atvilkt visus reģistrus, lai tikai cilvēks tiktu atturēts izšķirties par savu Radītāju.
Mūsu domas veido cilvēku jūtas un ieradumi, bet Dievam nevar izpatikt ne ar apdāvinātību un prestižu, ne arī ar skaistumu un spēku:
„Viņam nav nekāda prieka par zirga stiprumu, Viņš nesajūt nekādu patiku par vīra lieliem. Tam Kungam patīk tie, kas Viņu bīstas, kas cerē uz Viņa žēlastību.” (Psalmi 147:10-11)
Dievu nevar apdāvināt ar laicīgām vērtībām, lai arī cik augstā kursā tās pie mums nestāvētu. Viņš neatzīst starpību pēc kārtas vai stāvokļa, pēc rases un izcelšanās. Lai cik daudz arī cilvēks atdotu par savu godu un ievērību, Dieva priekšā tas nav nekas. Visaugstāko nevar pierunāt, ne arī padarīt labvēlīgāku pēc cilvēku vēlēšanās. Pie Dieva nav spēkā nekāds „tev būs”, un būtu neprāts, ja kāds gribētu Viņam Viņa ceļu diktēt.
Radītāja un Dzīvības Uzturētāja priekšā cilvēks var pastāvēt tikai kādās sevišķās attiecībās, kuras izteic vārds, kas mūsdienās ir kļuvis nemoderns – pazemība. Šis jēdziens varbūt tādēļ ir kļuvis tik nepopulārs, ka to bieži sajauc ar verdzisku padevību un pazemojumiem. Pazemību nedrīkst saprast arī tādā nozīmē, ka tā būtu it kā „satiksmes forma ar augstākām būtnēm”, vai pat saistīta ar savu aprēķinu. Bet tā ir pretstats augstprātībai un noliek mūs dzīvē tādā vietā, kas atbilst mūsu patiesajam stāvoklim; jo mēs Dieva priekšā esam noziedzīgi, pelnījuši, ka mūs atmet, tomēr tik ļoti no Viņa mīlēti, ka Kristus, lai mūs atpestītu, atdeva Savu dzīvību.
