Dieva pielīdzināšana cilvēkam un Dieva abstrahēšana

Romas ķeizars Hadrians kādam jūsu rabīnam reiz pieprasīja: „Es gribu redzēt jūsu Dievu!” Kad atbilde skanēja: „Tu Viņu nevari redzēt,” ķeizars stūrgalvīgi ietiepās: „Bet es gribu!” Tad rabīns ap pusdienas laiku uzaicināja ķeizaru iznākt tam līdzi laukā. Tur, uz sauli norādīdams, tas sacīja: „Raugies tajā!” Ķeizars bija spiests atbildēt: „To es nespēju!”

„ Nu lūk,” turpināja rabīns, „tu nevari uzlūkot sauli, kas ir tikai viena no Dieva kalponītēm, kā tad tu spētu saskatīt Dievu, kas visu to ir radījis?” Ja arī vēl šodien cilvēki apgalvo, ka Dievs nevarot eksistēt, jo neviens Viņu nekad nav redzējis, tad tie, acīmredzot, Dievu iedomājas pēc sava izskata un līdzības. Bet Dievs nav cilvēks!

Katrā ziņā ne tikai tālajā senatnē ļaudis pieļāva kļūdu, Dievu iztēlodamies sev līdzīgu. Tas notiek arvien no jauna. Paskatieties kaut vai uz Lūkasa Kranaha kokgriezumu, kas greznoja Lutera tulkotās, 1543. Gadā izdotās vācu Bībeles titullapu. Dievs tur attēlots kā vienkārši pārdabiski liels cilvēks. Tūkstošiem viduslaiku gleznās Dievs tika pielīdzināts cilvēkam.

Kristietības vēstures gaitā gadsimtiem ilgi tika aizmirsts Dieva otrais bauslis. Pie jūdiem vai arī apustuļu laikos šādas gleznas būtu bijušas neiespējamas. Kaut arī mākslai var dot zināmu atlaidi, tomēr šādu attēlu negatīvā ietekme ir skaidri redzama. Tie stipri vien vainojami pie tā, ka priekšstats par Dievu ir stipri slīdējis uz leju, varētu teikt – cilvēciskojies. Viduslaiku priekšstats par Dievu, salīdzinot ar Vecās Derības priekšstatu par Visuma Radītāju, ir solis atpakaļ.

Tāpēc nav jābrīnās, ka pēc tam sekoja it kā jauna sienas pulksteņa svārsta atvēziens uz Dieva spiritualizēšanu un abstrahēšanu. Jauno laiku sākumā uzradās deisti – reliģiski filozofisks novirziens, kas pavisam atmeta visu cilvēcisko, tam pieskaitot arī Bībeli un tās mācības. Dievu viņi atstāja tikai kā pirmsākumu, kā pasaules gaitas iekustinātāju. Pēc viņu domām, Radītājs sen vairs nerūpējas par cilvēkiem.

Panteisti (no grieķu pan – viss un theos – Dievs) gāja soli citā virzienā. Tie Dievu noliedza kā personu, padarot To par kaut kādu Visuma spēku, Visuma garu vai Visuma prātu, kas piemīt pašai dabai. Dievs esot katrā kokā, dzīvniekā un cilvēkā. Panteisms ir pastāvējis visos laikos. Tas ir Dieva jēdziena spiriualizēšanas viskonsekventākā forma.

Kad Heinrihs Heine nodarbojās ar jautājumu par Dievu, šis uzskats bija ļoti iecienīts. Atcerēsimies, kā dzejnieks izteicās par panteistu dievu:

„Šī nabaga aizsapņojusies būtne ir ar pasauli it kā saausta un saaugusi, tajā it kā ieslodzīta un žāvējas tev pretī bez gribas un spēka. Lai varētu pastāvēt griba, tad jābūt personai; lai gribu parādītu, jāatbrīvo elkoņi. Ja nu grib Dievu, kas spēj palīdzēt – un tā taču ir galvenā lieta – , tad jāpieņem un jāatzīst arī Viņa personība, Viņa pārdabiskums un svētās īpašības: vislielākā gudrība, visa zināšana, vislielākā žēlastība, visaugstākā taisnība utt.” (Fr. Reiff „Unser Glaube an einen persönlichen Gott” Zeitfragen des christlichen Volkslebens, Bd XIII, Heft 6, Heilbronn. Verlag von Gebr. Henninger, 1988.)