Dieva raksturs

Ja ir taisnība, ka mēs, cilvēki, dzīvojam personiska Dieva vaiga priekšā, tad ļoti aktuāls kļūst jautājums: kā šis Dievs izturas pret mums? Vai mums ir iemesls priecāties vai baiļoties? Kas ir Dievs un kāds Viņš ir? – Bet par ko tad mēs te runājam? Ja rēķināmies ar visvarena Dieva esamību, tad tam gan vajadzētu izraut mūs no mūsu kūtruma, un visam citam vajadzētu nobālēt šī jautājuma priekšā! Bet tieši tādēļ, ka Bībele ieteic būt skaidrā prātā, vēlreiz lietišķi pārbaudīsim, ko tā saka:

„Ak, Dievs, Tavs ceļš ir svēts! Kur ir vēl kāds tik liels Dievs kā Tu, ak, Kungs?” (Psalms 77:14)

Ja ir Dievs, tad nekas nevar būt varenāks par Viņu.

Par to vairāk nerunāsim ne vārda. Bet šajā rakstu vietā tiek minēta vēl kāda cita īpašība: svēts. Šis vārds ir iegājis ikdienas valodā un nozīmē kaut ko sevišķi vērtētu, ko piemin un izceļ ar bijību. Reizēm dzird sakām: „Tas man ir svēts.” Bet patiesībā šis vārds būtu jālieto tikai attiecībā uz dievišķām lietām. Ja šo izpratni vēlētos paskaidrot vēl ar citiem vārdiem, tad vajadzētu sacīt: „Tīrs, pilnīgs, Dieva cienīgs un pēc Dieva dabas.”

Ar svēts gribētos izteikt visu to, kas Dieva būtībai ir atbilstošs jeb piemērots, pretēji cilvēciskajam. Zīmīgu un uzskatāmu mācību sniedz Jesaja, kas bijību iedvesošā vīzijā tika uzaicināts par pravieti:

„Tanī gadā, kad nomira ķēniņš Usija (ap 740.g.pr.kr.), es redzēju To Kungu sēžam uz augsta, cēla troņa, un Viņa tērpa apakšmala piepildīja svētnīcu. Serafi lidinājās pār Viņu, tiem bija katram seši spārni: ar diviem serafs apsedza savu vaigu, ar diviem savas kājas, un ar diviem viņš lidoja. Tie nemitīgi sauca cits aiz cita šos vārdus: "Svēts, svēts, svēts ir Tas Kungs Cebaots! Visa zeme ir pilna Viņa godības!" Sliekšņu pamati trīcēja no sauciena skaņām, un nams pildījās ar dūmiem. Tad es izsaucos: "Bēdas man, jo es esmu nāvei lemts! Es esmu cilvēks ar nešķīstām lūpām un dzīvoju tautas vidū, kam nešķīstas lūpas, un tagad nu es redzēju ar savām acīm Ķēniņu, To Kungu Cebaotu!"” (Jesajas 6:1-5)

Cebaots nav nekāda cita dievība, bet viens no ebreju vārdiem vienīgajam Dievam un nozīmē Debesu karapulku Kungs. Kad Jesaja runā, ka viņš Kungu savām acīm redzējis, tad ne jau Viņa neaizsegto godību, ne absolūtā nozīmē, bet, kā Bībele saka, - atklāsmē. Zīmīgi, ka Bībelē ir uzrakstītas vairākas šādas atklāsmes, bet nekad nav dots Dieva izskata tēlojums!

Neraugoties uz to, Jesajas piedzīvojums ar Dievu bija dziļš un patiess. Kad eņģeļi un seravi sauca: „Svēts, svēts, svēts,” viņš izjuta, ko tas nozīmē: „Bēdas man, jo es esmu nāvei lemts!” Svētā Dieva tuvumā cilvēks nevar pastāvēt. Bet kāpēc? – Jo „es esmu cilvēks ar nešķīstām lūpām…” Nešķīstība, nepilnība un grēks rada nepārvaramu plaisu starp cilvēku un Dievu. Te nu mēs atrodam vēl vienu svarīgu atšķirību no tā laika nejūdu tautu izpratnes. Grieķu un romiešu dievi varēja sabiedroties ar cilvēkiem, darīt ļaunus darbus vai arī, savienojoties ar tiem, pēc patikas radīt bērnus. Svēts norāda, ka patiesais Dievs ir daudz citādāks.

Izraēla vadonis Mozus, par kuru Bībele saka, ka tas ar Dievu sarunājās „vaigu vaigā, kā kāds sarunājas ar savu draugu,” kādreiz lūdza: „Rādi man, lūdzams, savu godību!” Bet kā skanēja atbilde?

„Tu Manu vaigu nevari redzēt, jo neviens cilvēks nevar Mani redzēt un dzīvot.”

Jaunais Bībeles tulkojums skan tā:

„Manu vaigu tu nedrīksti redzēt, jo cilvēks nevar Mani redzēt un palikt dzīvs.” (2.Mozus 33:11,18,20)

Ja Visaugstākais izpildītu to cilvēku vēlēšanos, kas tik pārgalvīgi un pašpārliecināti izrunājas: „Es tikai tad ticēšu Dievam, kad es Viņu redzēšu,” – tad tajā pašā mirklī tie mirtu. Ja Kungs izpildītu visas neprātīgās vēlēšanās, tad, droši vien, vairs nedzīvotu neviens cilvēks. Bet, pateicoties citām viņu Radītāja īpašībām, tie drīkst brīvi veidot savu dzīvi. Nav vajadzības vēl sevišķi uzsvērt Dieva gudrību. Redzamo un neredzamo pasauļu neizsmeļamā bagātība liecina par savu Radītāju. Tomēr ne katram uzreiz ir skaidri saskatāms, ka Dievs savā gudrībā attiecībās ar cilvēkiem nekad nekļūdās. Tādēļ Svētie Raksti mums uzsvērti atgādina, ka Dievs ir taisns:

„Sapulcējieties un nāciet šurp!”

„Celiet priekšā pārrunām jautājumu, kas jūs nodarbina, un apspriedieties visi kopā! Kas kopš seniem laikiem to jau darījis zināmu, to pasludinājis? Vai ne Es, Tas Kungs, kas vienīgi ir Dievs? Bez Manis nav cita patiesa Dieva un Glābēja!” (Jesajas 45:21)

Bet tieši Dieva taisnīgums daudzu acīs ir bieži apstrīdēta lieta. Šo problēmu nevajadzētu uzskatīt par mazsvarīgu, un mēs pie tās atgriezīsimies kādā citā vietā. Viens gan ir skaidrs, ka mēs, cilvēki, nekādā ziņā nevaram lielīties ar nevainojamu taisnīgumu! Ja Dievs būtu tikai taisns un svēts, tad mēs visi jau būtu pazaudējuši savu dzīvību. Mēs jau dzirdējām, kādu atbildi saņēma Mozus, kad viņš gribēja skatīt Dieva godību. Viņa lūgums netika pilnīgi noraidīts. Viņam noorganizēja tikšanos, kas atklāja kādu citu Dieva būtības iezīmi.

„Tas Kungs, Tas Kungs, apžēlošanās un žēlastības Dievs, pacietīgs un bagāts žēlsirdībā un uzticībā.” (2.Mozus 34:6)

Ārkārtīgi svarīgi ir apzināties, ka mums ir viens Dievs, kas laipni un pacietīgi nāk pretī. Tas ir tas pats Dievs, kam pieder visa vara! Mīlestība, visspēcība, taisnīgums un svētums! Varbūt tieši tāpēc mēs nespējam aptvert un saprast Dieva būtību, ka vienkārši nezinām, kā apvienot šīs īpašības. Ja cilvēkam pieder vara, tad pa laikam trūkst taisnīguma un mīlestības; ja tas grib būt laipns, tad nepavisam vairs nav taisns un svēts. Bet Dievs, lūk, ir citāds!

Ja mēs jautājam par Dieva raksturu, tad nedrīkstam atstāt neievērotu to, ko sevišķi izceļ Jaunā Derība:

„Mēs esam atzinuši un ticam mīlestībai, kas Dievam ir uz mums. Dievs ir mīlestība, un, kas paliek mīlestībā, tas paliek Dievā un Dievs viņā.” (1.Jāņa 4:16)

Apustulis nesaka tikai: „Dievs mīl cilvēkus.” Viņš izvēlas daudz spēcīgāku izteiksmi: „Dievs ir mīlestība.” Protams, šis izteiciens nav apgriežams otrādi: „Mīlestība ir Dievs.” Tad tas kļūtu par elku un atceltu ticību personiskajam Dievam. Bet tomēr ir jānoskaidro, kā ar jēdzienu mīlestība iespējams saprast Dieva patieso būtību, un ka visai mīlestībai, kas ir Viņa radījumu sirdīs, sākums meklējams pie Radītāja. Vēlēšanās darīt ļaunu vai izpostīt ir Viņam sveša. Bet uzmanīsimies, sargāsimies arī šeit no pārpratumiem! Mēs pārāk viegli pārnesam uz Dievu savu domāšanas veidu un izjūtas. Dieva mīlestība nav ne vāja, ne slima, ne arī ar patmīlības piejaukumu kā tas bieži mēdz būt ar cilvēku mīlestību. Grēka apstākļos, kādos mēs dzīvojam, Dieva mīlestība, lai sasniegtu savu mērķi, ne vienmēr var aiztaupīt sāpes. Ar mūsu bērnu audzināšanu arī ir tāpat. Ja Dievam mūs jāvada pa mums neizprotamiem ceļiem, tad vienmēr acu priekšā paturēsim labo mērķi. Par Dieva mīlestību mēs pēc dabas zinām gaužām maz. Bet mēs varam mācīties no Jēzus Kristus.