Kā tas vispār varēja notikt, ka radījumi atsvešinājās no sava Radītāja? Te mēs pieskaramies brīvas gribas noslēpumam. Cilvēks nav Dieva marionete, nav nekāda „ieprogrammēta”, kaut arī dzīva būtne. Zvērus visā viņu rīcībā pamudina instinkts. Bet cilvēkam pieder izšķiršanās brīvība. Tas var sacīt „jā” un „nē” arī Dievam. Ko gan dara, ja tas pateicis „nē”? Dievs vēlas, lai Viņa ar prātu apveltītie radījumi Tam kalpotu labprātīgi un no mīlestības. Viņš tiem ir atstājis brīvu izvēli, cilvēku Dievs ir izveidojis kā būtni, kuras brīvā personība atgādina Viņu pašu. Visaugstākais respektē šo gribas brīvību, kaut gan cilvēks ir tikai „kā sīks puteklītis”. Atstādams iespēju saviem radījumiem pateikt „nē”, Dievs neizslēdza iespēju, ka viņi to tiešām darīs. Varētu teikt, ka šī pārbaude cilvēkiem ir nākusi tikai par ļaunu, jo, ja tie, atstājot savu Radītāju, paši dodas pazušanā, tad tas ir tikai viņu zaudējums. Protams, brīvība ar atbildību ir nešķirami saistītas. Cilvēks ir atbildīgs kā par savu izvēli, tā par savu rīcību. Mums nav iemesla pastāvēt uz kaut kādām „tiesībām”, ja esam izšķīrušies par netaisnību.
Tomēr mūsu Radītājs nav nekāds akmens Dievs, kas nepieejamā taisnīgumā sēdētu savā tronī. Viņš mūs mīl ar visām mūsu nepaklausīgajām sirdīm. Savā neaptverami plašajā visumā Dievs būtu varējis vienkārši novērsties no mūsu sīkās „zemītes”, bet Svētie Raksti, kas mums doti kā patiesības dokuments, sevī ietver arī Viņa mīlestības apliecinājumu.
„Bet tu Mani gan apkaitināji ar saviem grēkiem un Mani apgrūtināji ar saviem noziegumiem. Es - Es tas esmu, kas izdzēšu tavus noziegumus Manis paša dēļ un nepieminu tavus grēkus.” (Jesajas 43:24-25)
Dievam, Kas pārvalda visas pasauļu pasaules, Kam neviena lieta nav neiespējama, ir sevišķas pūles un darbs ar mums. Cik neticami tas skan! Cilvēku nevar piespiest pie viņa laimes, jo tad viņš to neizjutīs kā laimi. Ar mīlestību un pārliecināšanu Dievs „pūlas” atvest cilvēku atpakaļ no viņa liktenīgajiem maldu ceļiem. Pravieša Jeremijas laikabiedriem Dievs sacīja:
„Vai tad Man Efraims tiešām ir tik dārgs dēls un tik mīļš bērns, ka Es viņu vienmēr atceros mīlestībā, kaut gan Es viņu bieži esmu brīdinājis? Taču laikam tādēļ Mana sirds tā pukst par viņu, un Man par viņu jāapžēlojas katrā ziņā!" saka Tas Kungs.” (Jeremijas 31:20)
Jēzus Dievu salīdzina ar Labo Ganu, kurš nav apmierināts, ja kūtī ir vairs tikai 99 avis. Tas pārstaigā mežus un biezokņus, lai tikai atrastu simto, kas nomaldījusies. Vecajā Derībā mēs atrodam kādu zīmīgu ziņojumu. Jēkabs, kaut gan ticīgs tēvs, gadu desmitiem dzinās tikai pēc sava labuma, pēc savas peļņas, kuru tas allaž, pat ar viltu mācēja iegūt. Bet tad viņam stāvēja priekšā sastapšanās ar brāli, kuru tas pirms daudziem gadiem bija piekrāpis, un kas tagad bija kļuvis par viņa niknāko ienaidnieku. Naktī pirms sastapšanās ar Ēsavu, Jēkabs vientuļā vietā lūdza Dievu. Tad pēkšņi viņam uzbruka kāda nezināma persona, ar kuru tas cīnījās uz dzīvību un nāvi. Kad viņš no iedomātā ienaidnieka pieskāriena kļuva klibs, tas beidzot saprata, ka ticies ar Debesu Būtni. Un Jēkabs saņēma svētības un jaunu vārdu: „Bet tas viņam sacīja: „Tavs vārds turpmāk nebūs Jēkabs, bet Israēls, jo tu ar Dievu un ar cilvēkiem esi cīnījies un esi uzvarējis.”” (1. Mozus 32:29) Tad Jēkabs atzina un apliecināja: „Un Jēkabs nosauca to vietu par Pniēlu1, jo: "Es esmu Dievu redzējis vaigu vaigā un esmu izglābis savu dzīvību.”” (1. Mozus 32:31) 1Dieva vaigs
Pēc šīs nakts piedzīvojama Jēkabs pie savējiem atgriezās kā jauns radījums. Bailes par savu dzīvību un paša labumu bija zudušas uz visiem laikiem.
Varbūt kāds to uzskata par aplamu iedomu: mūžīgais, visspēcīgais Dievs, kas cīnās ar cilvēku! Iespējams, ka tas ir piemērs, kur jēdziens jeb priekšstats par Dievu cilvēciskots? Nekādā ziņā! Nav ne mazāko šaubu – Lielais Dievs mums tiešām var būt tik bezgala tuvu. Bībeles Dievs nav filozofu Dievs. Viņš nav kaut kāda „augstāka ideja”, ne arī elks, kuram nevar un nedrīkst tuvoties. Viņš cīnās ar cilvēku un pieņem katru, kas tikai grib ar Viņu cīnīties.
Dievs uzaicina cilvēku ar sevi „tiesāties”. „Tad nāciet, turēsim tiesu, saka Tas Kungs. Kaut jūsu grēki arī būtu sarkani kā asinis, tomēr tie paliks balti kā sniegs; kaut tie arī būtu kā purpurs, tomēr tie kļūs kā vilna.” (Jesajas 1:18) Kad Sodomai un Gomorai bija jāiet bojā, Ābrams cīnījās par nevainīgo dzīvībām – un Dievs pieļāvās un uzklausīja. (1. Mozus 18:22-33) Kad Dievs Israēla tautu tās atkāpšanās dēļ gribēja iznīcināt, Mozus, līdzcietībā iededzies, piedāvāja savu paša dzīvību, un Dievs ļāvās pielūgties. (2. Mozus 32:31-34)
Kristus sirsnīgi un mīļi aicināja jūdu tautu un reizēm brīdināja to atgriezties no liktenīgā pazušanas ceļa. Beigu beigās Dievs pat atļāva, lai cilvēki pārbauda pastaro tiesas spriedumu. (1. Korintiešiem 6:2-3)
Bībele runā ne tikai par Dieva mīlestību; tā vēstī arī par Viņa dusmām. Pārbaudījumi un sodības uzrakstīti blakus sirsnīgiem aicinājumiem.
Visai dramatiski tiek attēlotas Dieva nenovēršamās dusmas grēka dēļ, kad par nožēlojošo grēcinieku Viņš tomēr apžēlojās. Svētie Raksti nepazīst statisku, neaizsniedzamu Dievu, bet gan dinamisku, aktīvu un dzīvu Visuma Pārvaldnieku. Visaugstākais, kas vada galaktikas, iejaucas un veido arī cilvēka likteni. Dievs nav nepastāvīgs, nenoteikts un svārstīgs kā cilvēks.
„Katrs labs devums un katra pilnīga dāvana nāk no augšienes, no gaismas Tēva, pie kura nav ne pārmaiņas, ne pārgrozības ēnas.” (Jēkaba 1:17)
Dievs uzklausa cilvēku lūgšanas, jā, pat uzaicina tos būt neatlaidīgiem savās lūgšanas. Tādēļ Jēzus kā piemēru minēja uzstājīgo atraitni, kas savas taisnās lietas dēļ negribīgajam tiesnesim piekliedza pilnas ausis. (Lūkas 18:1-8) Dievs grib, lai ar Viņu sarunātos. Savas brīvās gribas dēļ, cilvēks kādreiz var pārvilkt svītru Dieva plāniem. Tomēr Dievs tiecas sasniegt nosprausto mērķi, kaut arī zina visu iepriekš. Mums tas ir neizprotami, bet Dievs tomēr ir citāds.
