Izbrīna pārņemtais cilvēks

Nav nevienas tautas, kas nepazītu ticību Dievam, ticību kādai augstākai būtnei, kā daudzreiz labprāt gribam teikt. Gadu tūkstošiem ilgi cilvēki apbrīno dabas norises, ir pārsteigti par dzīvības fenomenu, un daudzi sevi uzskata par Visuma Pārvaldnieka radījumiem. Apmēram pirms 3000 gadiem kāds rakstīja:

„Cik lieli ir Tavi darbi, ak, Kungs! Cik daudz ir to, un tos visus Tu esi ar gudrību radījis; zeme ir Tavu radījumu pilna.” (Psalmi 104:24)

„Es Tev pateicos, ka es esmu tik brīnišķi radīts, brīnišķi ir Tavi darbi, mana dvēsele to labi zina.” (Psalmi 139:14)

Mūsu laika dabas zinātnes atklājumi ir paplašinājuši cilvēka redzes loku un palielinājuši zināšanas, reizē radot arī lielāku izbrīnu.

Kas gan nebūtu jau dzirdējis par atomu – matērijas vissīkāko sastāvdaļu? Ja būtu iespējams pilnīgi bez atlikuma izmantot atomenerģiju, kas slēpjas gramā aktīvas vielas, tad, piemēram, šīs enerģijas dzīta lidmašīna ar 100 pasažieriem varētu 50 reizes apriņķot ap Zemi. Ar 1 kg tādas vielas varētu nosusināt Vidusjūru, bet, izmantojot 20 kg, varētu bez pārtraukuma 50 gadus darbināt visus pasaules elektromotorus.

Bez tam atoms ir tik neaprakstāmi mazs, ka priekšstatu par to spēj dot vienīgi salīdzinājumi. Iedomāsimies, ka cilvēka matu iespējams palielināt tik stipri, lai tas savos apmēros sasniegtu Zemeslodes diametru. Tad tikpat daudz palielināts atoms būtu tikai 10 m diametrā. Un atoma kodols ar savu 0,2 mm diametru pat ar labu redzi būtu tik tikko saskatāms.

Tālāk mēs uzzinām, ka atoms jau pats par sevi ir vesels universs: tajā slēpjas vēl mazākas daļiņas, kurās norisinās fizikāli procesi un kuru noslēpumus pētniekiem vēl nav izdevies izprast.

Apbrīnojamā kārtā atomi savstarpēji savienojas un veido mums redzamos iežus, augus, dzīvniekus un cilvēkus. Zinātnieku formulētajos dabas likumos šis sakārtojums iegūst savu nosaukumu. Bet no kurienes tas cēlies?

Pazīstamais filozofs Imanuels Kants vienu no saviem darbiem nobeidz ar šādiem vārdiem: „Divas lietas pilda prātu un sirdi ar pastāvīgi pieaugošu apbrīnu un bijību, jo biežāk un ilgstošāk prāts ar tām nodarbojas: zvaigžņotā debess pār mani un morāles likums manī.” (Kant „Kritik der praktischen Vernunft”, Beschluss)

Vai kosmisko lidojumu laikmetā varētu būt saglabājušās tādas pašas domas? Kaut vai īsu brīdi ielūkosimies Visuma telpā, kurā mūsu Zemeslode, vērtēta pēc lieluma, nav nekas vairāk kā tikai viens atoms. Ja mēs gribētu izmērīt kosmosa attālumus, tad par ceļojuma telpu būtu jāizvēlas vislielākais mums zināmais ātrums. Gaismas stars sekundē noskrien apmēram 300000 kilometru. Mašīna brauc ātri, ja tā sasniedz 120 km stundā jeb 0,03 km sekundē!

Gaismas staram, lai tas no Zemes nokļūtu uz Mēness, vajag apmēram vienu sekundi laika, bet līdz Saulei jau 8,33 minūtes. Lai Saules gaisma veiktu attālumu līdz pēdējai Saules sistēmas planētai Plutonam, vajadzīgas 5,5 stundas! Tomēr arī tur mēs vēl arvien atrastos mūsu planētu apņemošās sistēmas robežās. Bet pie nakts debesīm varam vērot daudz stāvzvaigžņu, kas visas ir milzīgas Saules. Attālumu līdz tām mēra gaismas gados, par vienu mērvienību pieņemot apaļus 9000000000000 (vārdos – 9 miljardus) kilometru, ko gaisma veic vienā gadā. Vistuvākā stāvzvaigzne Proksima Centauri no mums ir 4,2 gaismas gadu attālumā! Jā, ja mēs vēl neesam sākuši brīnīties, tad tagad ir pienācis laiks to darīt!

Piena Ceļa zvaigžņu plīvurs, kuru mēs skaidrās naktīs redzam debesīs, teleskopā aplūkots, sadalās neskaitāmos pulkos. Lielajā Piena Ceļa galaktikā Saule ar visām savām planētām līdzinās tikai niecīgam smilšu graudiņam. Šim milzīgajam zvaigžņu sakopojumam ir apmēram 100 000 gaismas gadu caurmērs un tā zvaigžņu kopskaitu rēķina uz 100 miljardiem.

Bet arī tad mēs vēl nebūsim nonākuši pie Visuma telpas robežas. Astronomu lielie teleskopi uzrāda miglājus un zvaigžņu kopas, kas savā būtībā ir veselas pasauļu sistēmas, līdzīgas mūsu Piena Ceļam. Mums vistuvāk, tas ir 900 000 gaismas gadu attālumā, atrodas galaktika, kas tiek saukts par Andromedas miglāju. Ar teleskopiem var saskatīt apmēram 500 miljonus šādu zvaigžņu sistēmu, bet teorētiskajos aprēķinos runa ir par 100 miljardiem spirālveidīgu miglāju.

Kā mikro-atomu pasaule, tā arī makrokosmoss savos neizmērojamos plašumos pārsniedz mūsu iztēles spējas. Un ja mēs no jauna pievērstos mūsu Zemei, tad jāatzīst, ka dzīvības brīnums nav mazāks par citiem.

Lūk, cilvēka ķermenis! Apmēram 5 litri asiņu mūsu ķermenī cirkulē pa asinsvadiem – artērijām, vēnām un sīkajiem kapilāriem. Ja visus šos asins vadus un vadiņus saliktu vienu aiz otra, iznāktu aptuveni 2550 km. Bet šajā sīko un vissīkāko asinsvadu mudžeklī nepārtraukti pārvietojas 25 miljardi sarkano un balto asinsķermenīšu. Sirds dienu no dienas, apmēram 600 reižu dienā nepārtraukti pārsūknē asinis cauri visam cilvēka ķermenim. Strādājot bez apstājas 50 gadus, šis process atkārtojas 1 840 000 000 reizes! Nav otra tāda motora, kas, strādājot dienu un nakti, līdzīgu slodzi spētu izturēt 50 – 80 gadus. Bet cilvēka ķermenis nav mašīna. Dzīvs organisms ir pavisam kas cits. Ja mēs apvilktu uz savas delnas vienu kvadrātcentimetru lielu laukumiņu, tad tur varētu saredzēt varbūt tikai 5 matiņus. Bet lūk, ko mēs šādā gadījumā nesaskatām: vienu metru vissmalkāko asinsvadiņu, 15 tauku dziedzerus, 6 000 000 šūniņu, 100 sviedru dziedzerīšus, 4 m nervu šķiedru, 5000 jušanas punktu, 200 sāpju receptorus, 12 aukstuma un 2 siltuma receptorus. Bet mums ir apmēram 20 000 kvadrātcentimetru ādas! Ja esam guvuši ievainojumu, darbā stājas visai komplicēta automātika, lai šo brūci pēc iespējas ātrāk sadziedētu. Cilvēka ķermenim ir aptuveni 60 biljoni šūniņu. Katrā no tām norisinās dažādi un pie tam komplicētāki ķīmiskie un fiziskie procesi nekā vislielākajos rūpniecības uzņēmumos, kādus vien mēs pazīstam. Un tas viss pilnīgi bez kāda trokšņa un pie nemainīgas temperatūras! Katras šūnas kodolā, kā vilnas pavedieni kamolā satītas, atrodas hromosomas. Šeit, kā to aptuveni nojaušam, slēpjas pārmantošanas noslēpums. Uz hromosomām, savukārt, kā lentītes spirālveidā satīti atrodas gēni. Ja tos atritinātu, tad varētu izstiept 1,5 m garumā. Ja visas šīs lentītes no viena cilvēka ķermeņa saliktu citu aiz citas, tad tās veidotu attālumu apmēram 600 reizes līdz Saulei. Ikviens no šiem 150 metru garajiem gēniem ir aprakstīts ar informāciju līdzīgi skaņu platei. Ja tos atskaņotu vārdos, tad tie katrs, pēc kāda biologa aprēķiniem, sastādītu 1000 sējumus leksikona formātā. Tās ir direktīvas, kuras nosaka, kādam jābūt organismam.

Biezus sējumus varētu sarakstīt par brīnišķīgo kaulu, acu, nervu sistēmas un smadzeņu uzbūvi. Izbrīnam nav gala. Mūsu dzīvība, mūsu domāšana, mūsu prāts vēl arvien paliek neatrisināts noslēpums.

No kurienes cēlies šis lietderīgums, šī kārtība, kas nopamato ne vien cilvēka ķermeni, bet visu, kas eksistē, sākot ar sīko atomu līdz galaktikai? No mūsu cilvēciskās pieredzes mēs zinām, ka neviens lietderīgs veidojums nerodas pats no sevis. Ikkatru kārtību, ko rada mūsu rokas, iepriekš izdomā un izplāno prāts. No akmeņlauztuvēs vienkārši sabirušiem akmeņiem pat miljardu gadu laikā pats no sevis nerodas neviens apdzīvojams nams, tādēļ arī cilvēki tic Dievam, jo viņi ir pārliecināti, ka dabā saredzama kādas ļoti augstas inteliģences radošā darbība. Zinātnē un pētījumos cilvēka gars un prāts daudz nopūlas, lai izprastu to, ko Dieva Gars jau sen iepriekš izdomājis un Dieva spēks izsaucis esamībā. Par to ir stāstīts Bībelē:

„Kopš pasaules radīšanas Viņa neredzamās īpašības, gan Viņa mūžīgais spēks, gan Viņa dievišķība, ir skaidri saredzamas Viņa darbos, tāpēc viņiem nav ar ko aizbildināties.” (Romiešiem 1:20)

Tā nav nejaušība, ka tieši modernās astronomijas celmlauži ir tie, kas pie saviem atklājumiem nav zaudējuši ticību Dievam, bet ieguvuši tikai vēl lielāku pārliecību.

Koperniks sacīja: „Kurš cilvēks gan, ja tas neatlaidīgi un nemitīgi pēta kosmosu, kas, kā visiem zināms, ir izveidots visjaukākā kārtībā un tiek vadīts no dievišķās gudrības, to pastāvīgi novērojot un atrodoties nemitīgā saskarsmē ar to, netiktu skubināts uz labu un netiktu novests pie tā Celtnieka apbrīnošanas, kas visu radījis, kurā atrodama visaugstākā laime kurā viss labais paceļas tālu pāri visaugstākajiem kalngaliem?” (Ludvig Günther „Ich greife Gott mit Händen”, Evangelische Verlagsanstalt Berlin, 1971, S. 8.)

Keplers savā laikā rakstīja: „Radībā es Dievu tikpat kā savām rokām satveru; astronomijas priekšmets ir visgudrākā Radītāja pagodināšana.” (Ludvig Günther, a. a. O., S. 25.)

Viens no 20.gs. zinātniekiem – angļu fiziķis Džems Džēns ir nonācis pie šādas atziņas: „Universs pakāpeniski un arvien vairāk sāk izskatīties pēc vienas lielas domas un nevis lielas mašīnas. Gars matērijas valstībā vairs neparādās kā nejaušs iebrucējs: mēs sākam nojaust, ka mums drīzāk to pienāktos apsveikt kā matērijas valstības Radītāju un Valdnieku – protams, ne mūsu individuālo garu, bet to Garu, kurā tie atomi, no kuriem cēlies mūsu individuālais gars, eksistē kā domas… Mēs atklājam, ka Visums uzrāda kādas plānotājas jeb kontrolētājas varas pēdas, kurai ir kaut kas kopējs ar mūsu pašu individuālo garu.” (James Jeans „Der Weltenraum und ein Rätsel” Paul List Verlag München 1955, S. 145.)