Mums, cilvēkiem, sirdi nospiež jautājumi – nopietni, smagi jautājumi. Bet atomi un galaktiku zvaigžņotie miglāji neatbild! Stindzinoši auksti zvaigznes var noraudzīties uz cilvēku viņa bēdās.
Neviens dzīvnieks nejautā par savu likteni. Bet domājošais cilvēks nevar atrast mieru pie šī jautājuma. Ja tam uzbrūk kāda nelaime, no viņa krūtīm izlaužas sāpīgs vaids: „Kāpēc?” Ja arī viņam paskaidro varbūtējos cēloņus, miers tomēr netiek atrasts. Tas jautā tālāk: „Kādēļ tieši man tā vajadzēja atgadīties? Kādēļ dzīve ir tāda?” Pēc būtības viņu nomācošas jautājums ir vairāk: „Kādēļ? Kāda mērķa dēļ?” Cilvēks gribētu izprast visa notiekošā jēgu. Izmisumā dažs savai dzīvei ir padarījis galu tikai tādēļ, ka viņš vairs neko nesaprata. Vientuļi, vīlušies, bezcerīgi cilvēki! Tomēr ne jau tikai nelaimē cilvēks jautā pēc savas dzīves jēgas. Kvansu Gakuinas universitātē Japānā kāda kursa studenti uzaicināja universitātes mācībspēkus uz pārrunām. Profesori sākumā vilcinājās, bet, tā kā studenti neatlaidās, pārrunas tomēr notika. Pasniedzējiem par pārsteigumu, kāds students iesāka: „Pamatskolā mani skubināja mācīties lozungu: „Tev jācenšas tikt labā vidusskolā.” Tur savukārt teica: „Tikai labākos uzņem otrās pakāpes vidusskolā.” Otrās pakāpes vidusskolā sacīja: „Jūsu mērķis lai ir universitāte.” Nu mēs esam universitātē. Tagad mēs labprāt no mūsu profesoriem gribētu uzzināt, kādēļ mēs vienmēr tā tiekam dzīti uz priekšu? Kas tad patiesībā ir īstais mērķis?”
Jaunības gados cilvēks nedomā par nāvi. Bet spēki pamazām zūd, un tad ir jāmirst. Kādēļ tad visa cenšanās un dzīve, rūpes un baiļošanās, mīlestība un ciešanas, uzvaras un sakāves, ja kādu dienu viss uz visiem laikiem būs izbeidzies? Kādēļ šīs zemes dzīves drāma, ziedu laiks un briedums, cīņas un upuri, ja beigās visi nogrimst kapa klusumā? Vai tad tā ir patiesība, ka vecs cilvēks mirst aiz dzīves apnikuma un labprāt? Piemēram, kad divus cilvēkus, kas visu mūžu mīlestībā un uzticībā it kā kopā saauguši, nodzīvojuši laimīgā laulībā, izšķir nāve, līdz ar to taču tiek izpostīta vissirsnīgākā un jaukākā draudzība, kādu vien ļaudis spēj iedomāties. Vai to varētu izjust kā kaut ko dabīgu? Vai gan drīzāk par kliedzienu nepārvēršas jautājums: „Kāda jēga ir dzīvei un miršanai?” Ja reiz apsīktu Saules enerģija un iznīktu dzīvība virs Zemes, bet mūsu mirusī planēta turpinātu griezties tālāk savā iepriekšējā gaitā: kāpēc tad notiek šī viesizrāde bezgalībā? – Kādā no saviem dzejoļiem Heinrihs Heine liek runāt jaunam cilvēkam, kas naktī, stāvot jūras krastā, nonācis smeldzošu jautājumu varā:
”Ak, atminiet manu mīklu,
Tik mokošu seno mīklu;
Par kuru jau daudzas galvas domājušas.
- Galvas hieroglifu cepurēs,
Galvas turbānos un melnās beretēs,
Parūkotas un sviedros mirkstošas
Nabaga cilvēku galvas: -
„Sakiet man, ko nozīmē cilvēks?
No kurienes nācis un kurp viņš dodas?
Kas mīt tur augšā aiz zeltotām zvaigznēm?”
Pūš vēji, un mākoņi tālē traucas,
Nes viļņi šurp nerimtas jūras šalkas,
Mirdz zvaigznes un it kā vēsi smaida, -
Bet krastā kāds neprātis atbildi gaida…”
Tikai nedaudzi zina, ka vecumā, grūtas slimības dienās dzejnieks lasīja Bībeli un atgriezās atpakaļ pie ticības dzīvajam Dievam. Heinrihs Heine pats par to raksta tā:
„Jā, es kā pazudušais dēls esmu atgriezies atkal pie Dieva pēc tam, kad ilgu laiku pie Hēgeļa sekotājiem biju ganījis cūkas. Vai tas bija posts, kas mani dzina atpakaļ? Varbūt kāds mazāk nožēlojams iemesls? Mani pārņēma dvēseles ilgas pēc mājām, dzenot cauri mežiem, pāri aizām, pāri galvu reibinošām dialektikas kalnu takām. Pa ceļam es atradu panteistu dievu, bet ar to vien nespēju iztikt. Šī nabaga aizsapņojusies būtne ir saausta kopā ar pasauli un ir bezspēcīga… Bet ja reiz kāds alkst pēc Dieva, kas spēj palīdzēt – un tas taču ir galvenais un vissvarīgākais – tad jāpieņem arī Viņa personiskums, Viņa pārdabiskums un svētie atribūti: visaugstākā žēlsirdība, visaugstākā gudrība, visaugstākais taisnīgums utt….” (Gustav Karpeles „Heinrich Heines sämtliche Werke in zwölf Bänden”, Leipzig, Max Hesses Verlag, Biographie, S. 150/151.)
Ārste Minna Popkena savā grāmatā „Cīņa pēc gaismas” stāsta, kā viņa vairākus gadu desmitus meklējusi patiesību un nav varējusi to atrast. To iekšēji dziļi satrieca viņas un Heinriha Popkena laulības izšķiršana un šķiršanās. Uz kādu laiku nelaimīgā sieviete devās kalnu vientulībā, lai tur visu pamatīgi pārdomātu un noturētu pati sev tiesu. „Kur es biju nonākusi,” viņa raksta, „ar visiem saviem ideāliem un patiesības meklēšanu? Tur es ar vēsu prātu nolēmu darīt galu savai dzīvei, jo manu līdzšinējo centienu un mērķu bankrots bija nenoliedzams fakts.” Tomēr kādā vakarā viņa it kā sapnī redzēja sevi ejam pa šauru klints šķautni. Sievieti pārņēma izbailes. Kāds it kā sacīja:
„Bezdibenis pa kreisi ir izmisums, bezdibenis pa labi – Dievs. Meties bezdibenī pa labi.” Un pēkšņi, bez tā, ka pati apzinātos, kas notiek, viņa jau atradās uz ceļiem un lūdza Dievu. „Tajā acumirklī,” viņa vēlāk rakstīja, „man šķita, it kā trīsdesmit mana mūža gadi nogrimtu žēlastības jūrā.” (M. Popken „Im Kampf um das Licht”, bei Haug „Er ist Leben”, 6. Auflage, S. 272.)
Ko cilvēki piedzīvo un izjūt, kad tie Dievā atrod savas sirds dziļāko drošību, to aprakstīt nemaz nav iespējams. Bet miljoni to ir apliecinājuši. Patvērums pie Dieva, kas dzīvei dod jaunu nozīmi un jēgu, sev līdzi atnes arī dziļi noenkurotu laimi un drosmi jauniem darbiem.
