Vai brīnums ir ticības mīļākais bērns?
Ja tiešām eksistē pasaules, kas ar savām dimensijām stāv augstāk par mūsējo, tad mēs ar savām uztveres spējām tās nekad nespētu izzināt, ne arī zinātniski pierādīt. Tad atliek tikai divas iespējas: to pastāvēšanai ticēt vai arī to piedzīvot.
Kāds gan varētu iebilst: „Kāpēc, lai es būtu ieinteresēts tā kaut ko ticēt?” Katrā ziņā Bībele mūs neaicina ticēt „augstākām pasaulēm”, bet tā mums sirsnīgi ieteic ticēt Dievam, jo Viņš ir mūsu Radītājs un dzīvības uzturētājs. Tā kā Viņš mums tuvojas tikai kā mums līdzīgs, mēs ar savām acīm uztveram tikai Viņa saredzamo radību, mums atliek tikai iekšējās pārliecības ceļš, kuru saucam par ticību.
„Dievs ir neizskaidrojams un nepierādāms, tas nosaka Viņa godu un augsto stāvokli. Bet, kas Viņu atrod, tam spīd dzīvības saule; tas nekad vairs nespēj no Dieva atstāties.” (H. Lhotzky).
Vai Dievu iespējams atrast? Kā tas savienojams ar Viņa „neredzamo esamību”? Bībele, lūk, vienmēr iesākumā liek un prasa ticību.
„Bet bez ticības nevar patikt. Jo tam, kas pie Dieva griežas, nākas ticēt, ka Viņš ir un ka Viņš tiem, kas Viņu meklē, atmaksā.” (Ebrejiem 11:6)
Tātad kristīgā ticība sevī neietver tikai „turēt kaut ko par patiesu”. Dievs grib atmaksāt tiem, kas Viņu meklē. Viņš grib atlīdzināt cilvēku uzticēšanos un viņu patieso mīlestību. Tas nozīmē: Visaugstākais atbildēs uz saukšanu ticībā, un tādā veidā ļaudis iegūst pieredzi par Viņu.
Gēte liek Faustam izsaukties: „Vēsti es gan dzirdu, bet man trūkst ticības. Brīnums ir ticības mīļākais bērns.”
Dažs labs ir sacījis: „Ja es piedzīvotu kādu brīnumu, tad gan es varētu ticēt Dievam.” Ir bijuši laiki, kad valdīja gandrīz māņticīga tieksme pēc brīnumiem. Tās dēļ daudzi sevi iedomājās pat par visai dievbijīgiem, kad viņiem tomēr nebija nekas kopīgs ar patiesu kristietību. Aiz prasības pēc brīnumiem pa lielākai daļai slēpjas tikai ziņkāre vai arī slāpes pēc sensācijas. Jēzus, kas ar šādu nostāju sastapās itin bieži, skumji pārmet: „Jēzus viņam sacīja: „Ja jūs zīmes un brīnumus neredzat, jūs neticat.”” (Jāņa 4:48) Kāds te varbūt visai aukstasinīgi iebildīs: „Vai tādu cilvēku vēlēšanos drīkstētu ņemt ļaunā? Kāds pieturas punkts taču vajadzīgs, ja jātic neredzamam Dievam!”
Dievs nav mūs atstājis neziņā. Viņš mums ir devis ne vienu vien „pieturas punktu”, pat veselu grāmatu, pie kuras mums pienākas turēties – Bībeli! Tur Dievs mums atklāj visu par mūsu izcelšanos par dzīvi un tālāko nākotni. Dievs atklāj savus nodomus ar cilvēci. Šis Dieva Vārds ir mūsu rokās. Tikai no mums ir atkarīgs – ticēt vai neticēt šim Vārdam. Dievs tajā aicina mūs sarunāties ar Viņu lūgšanā, pieņemt piedāvājumus un atsaukties uz Viņa apsolījumiem.
Jautājums nav tikai: „Vai tu tici, ka ir viens Dievs?”, bet gan: „Vai tu tici, ka ir tāds Dievs turēs un pildīs to, ko ir apsolījis?”
Mums būtu jāsaprot, ka Bībeles jēdziens ‘ticība’ ir daudz plašāks, nekā to parasti pieņem. Īsāk sakot, Dievs sagaida no mums mūsu pilnīgu uzticēšanos.
Pārliecība, ka brīnumus uzskata par „ticības mīļāko bērnu” pieprasa garantijas, ar mūsu maņu orgāniem uztveramus pierādījumus. Ja tie ir novecojuši, ir vajadzīgi atkal jauni. Cilvēks pieprasa Dievu sev, aizmirstot, ka pats pieder Dievam un, ka tam nav kaut ko tādu vēlēties. Dievs nedara brīnumus, lai apmierinātu iedomību vai kāri pēc sensācijām – Viņš dāvina piedzīvojumus, kuros nobriest un pilnveidojas ticības pakļāvība. Radītājs vēlas pasniegt mums vajadzīgo, nevis to, ko mēs savā aklumā kārojam, un, kas mums nekad nevar noderēt.
Kad Jēzus Kristus trešajā dienā pēc krustā sišanas bija augšāmcēlies, Viņš parādījās saviem mācekļiem. Toms tajā vakarā nebija klāt. Kad tam pastāstīja, kas bija noticis, viņš atbildēja: „Ja es neredzu naglu zīmes Viņa rokās un savu pirkstu nelieku naglu rētās un savu roku nelieku Viņa sānos, es neticēšu.” (Jāņa 20:25) Pēc astoņām dienām Jēzus parādījās otrreiz, un tagad arī Toms bija klāt. Nu viņam radās izdevība „taustāmi” pārliecināties. Un kāds iznākums!
„Toms atbildēja un sacīja Viņam: „Mans Kungs un Mans Dievs!” Jēzus viņam saka: „Tāpēc, ka tu Mani redzēji, tu ticēji. Svētīgi tie, kas neredz un tomēr tic!”” (Jāņa 20:28-29)
Jēzus par savu uzvaru un augšāmcelšanos jau iepriekš bija stāstījis. Tomam vajadzēja stipri ticēt sava Kunga vārdiem, pat, ja liktos, ka viss norisināsies citādi – tad Toms būtu pierādījis savu uzticēšanos un ar pateicību apsveicis prieka vēsti par augšāmcelšanos. Ticēt nozīmē noteikti paļauties uz Dieva Vārdiem, izturēt tik ilgi, kamēr tiek sasniegts mērķis; arī tad, kad nekādi brīnumi nenotiek, kad šķiet, ka viss liecina par kaut ko citu. Īstenībā ne jau tas, kurš uzticas, ir izturētājs, bet Dievs, kas viņu iznes cauri grūtībām.
