Dievs ir Gars
Arvien no jauna, tā ar smīnu, tiek minēta it kā no Bībeles nākusi mācība, ka Dievs cilvēku izveidojis no māla pikas, gluži kā podnieks, to spaidīdams un mīcīdams. Bet par tādu podnieka vai tēlnieka darbu šinī tekstā nekas nav sacīts. Attiecīgā vieta Svētajos Rakstos vēsta:
„Un Dievs Tas Kungs radīja cilvēku no zemes pīšļiem un iedvesa viņa nāsīs dzīvības dvašu; tā cilvēks tapa par dzīvu dvēseli.” (1.Mozus 2:7)
Radīšanas noslēpums lika cilvēkam tapt no tās pašas zemes, kuru tas apstrādā un no kuras tas uzturas. Tas, ka Radītājs noliecās kā Tēvs, lai dāvinātu dzīvības dvašu, apliecina tikai Dieva sirsnīgo līdzjūtību: šis zemes bērns ir Viņa bērns! Te derētu izlasīt kādu tālāku radīšanas stāsta izteicienu, ar kuru mēs jau iepazināmies:
„Un Dievs radīja cilvēku pēc Sava tēla, pēc Dieva tēla Viņš to radīja, vīrieti un sievieti Viņš radīja.” (1.Mozus 1:27)
Tātad Dievs radīja no šīs zemes elementiem dzīvu būtni, kas atstaroja Viņa tēlu, - cilvēku. Nesapraša varētu nonākt pie secinājuma, ka Dievam vajadzētu izskatīties kā cilvēkam. Bet Bībelē sacīto vienmēr vajadzētu aplūkot kopsakarībā. Tādēļ šobrīd ņemsim vērā kādu Jēzus Kristus izteicienu, kam noteikti te ir sava vieta:
„Dievs ir Gars, un, kas Viņu pielūdz, tiem To būs pielūgt garā un patiesībā.” (Jāņa 4:24)
Dievs ir gars. Tas nozīmē, ka Viņa būtne nav no šīs zemes materiāla un radījumu kārtas. Bībele nesaka, ka Dievs ir tikai garīga būtne. Par garīgām būtnēm varētu apzīmēt augstāku pasauļu radījumus, kurus Svētajos Rakstos parasti sauc par eņģeļiem. Dievs ir bezgalīgi vairāk. Šinī ziņā jāpiekrīt Augustīnam:
„Nekas, kas radīts, nav līdzīgs Tam, kas to radījis. Dievs ir neizteicams. Daudz vieglāk mums ir pasacīt, kas Viņš nav, nekā to, kas Viņš ir.”
(Zitiert in „Friedensglocke” Nr.20, 22. Okt. 1972, S. 4)
Dievs ir Gars. Tas norāda uz lielu atšķirību no cilvēka, bet reizē arī uz kaut ko kopēju. Cilvēks gan nav gars, bet viņam ir gars. Tik tālu viņš ir tāds veidojums, radījums jeb tēls, kas nes sava Radītāja attēlu jeb līdzību. Cilvēks, kas spēj domāt, brīvi spriest un radoši darboties, ar šo unikālo īpašību līdzinās savam Meistaram. Tas ir no radīšanas veida izrietošais pamats cilvēka apzinātajam sakaram ar Dievu.
„Šis pats Gars apliecina mūsu garam, ka esam Dieva bērni.” (Romiešiem 8:16)
Tā apustulis un pagānu misionārs Pāvils reiz varēja izlietot sava laikmeta dzejnieka vārdus, lai ar tiem uzsvērtu Dieva varenību:
„Jo Viņā mēs dzīvojam un rosāmies, un esam, kā arī daži jūsu dziesminieki sacījuši: mēs arī esam Viņa cilts. Tāpēc mums, kas esam Dieva cilts, nav jādomā, ka dievība ir līdzīga zeltam, sudrabam vai akmenim, cilvēka mākslas darinājumam vai izdomājumam.” (Apustuļu darbi 17:28,29)
