Tikko mēs vairakkārt konstatējām: Dievs nav cilvēks. Tomēr mēs ticam personiskam Dievam. Kāds varbūt gribēs pierādīt pretrunu: ja Dievs nav cilvēks, tad Viņš nevar būt arī persona! – Tas skan visai loģiski. Bet tieši tāpēc, ka te ir runa par Dievu, mēs nedrīkstam nonākt pie nepareiza slēdziena. Ja šeit rodas grūtības, tad tikai mūsu ierobežotās uztveres un iztēles spēju dēļ. Dievu mēs vienkārši nevaram stādīties priekšā; un neviens lai ticīgiem par to nepārmet. Arī zinātnē ir pietiekoši daudz atziņu, kuras cilvēks nespēj aptvert, bet pieņem abstrakti vai matemātiski. Pie tādām, piemēram, pieder elementārdaļiņas, no kurām uzbūvēta visa redzamā viela.
Kad Bībele runā par visu lietu Radītāju kā personu, tad tā nedomā kādu personu no miesas un asinīm. Protams, Dievs varētu mums parādīties cilvēka veidā, kad vien Viņš gribētu, bet tā tomēr nekad nebūtu Viņa pēdējā būtība. Tomēr Svētie Raksti dod mums tiesības runāt par personisku Dievu. Tur ir uzdoti pavisam vienkārši jautājumi:
„Kas ausi ir dēstījis, vai tas nedzird? Kas aci ir veidojis, vai tas neredz?” (Psalms 94:9)
Salīdzinājumā ar nedzīvo vielu un dažādu spēku mijiedarbību, dzīvnieku instinkts pieder jau dabas augstākai organizētībai. Bet nesalīdzināmi augstāk stāv cilvēka personība ar tās domāšanu un gribu. Vai radījumam varētu būt augstākas dotības nekā viņa Radītājam? Ja nu būtne, kas redz, dzird un jūt, stāv uz augstākas pakāpes nekā mēmais stāds un ja brīvība izšķirties tā vai citādi nozīmē vairāk par instinktu, kas valda dzīvniekos, kā tad mēs varētu neatzīt vai noliegt domāšanu un brīvo gribu pašam Radītājam? Priekšstats par bezpersonisku Dievu ir daudz primitīvāks nekā par personisku un Radītāju nostāda zemāk par radījumu.
Pazīstamais „Grietiņas jautājums” Gētes „Faustā” (Kas ir ar tavu ticību?) patiesībā ir jautājums par nostāju pret reliģiju. Uz neatlaidīgo Margaretas jautājumu un pētīšanu Fausts gan atrod cildenus vārdus:
„Pildi ar to savu sirdi pilnu un pāri,
Un ja šinīs jūtās tu laimes pārņemta,
Sauc tad to, kā tu gribi, -
Sauc laimi! Sirdi! Mīlu! Dievu!
Man nav vārda
Priekš tā. Viss tikai jūtas:
Vārds ir skaņa un dūmi,
Kas apmiglo debesu kvēli.”
(Raiņa tulk. I, 30.lpp.)
Bet tā nav ticības apliecība personiskajam Dievam. Tur ir tikai cilvēku jūtu migla. Pavisam citādi turpretī skan vārdi, kurus teica Dāvids, kas gadiem ilgi izturēja bēgļa dzīves grūtumu un sūrumu Jūdu zemes tuksnesī:
„Es Tevi mīlu no sirds dziļumiem, Kungs, mans stiprums. Tas Kungs ir mans akmenskalns, mana pils un mans glābējs, mans stiprais Dievs, mans patvērums, uz ko es paļaujos, mans vairogs un mans pestīšanas rags, un mans augstais palīgs.” (Psalms 18:2,3)
Ko Fausts nosauc par laimi, sirdi un jūtām, tas viss var pa vienu nakti izgaist. Kas tad ir Dievs? Te skarbā īstenība satriec romantiskos sapņus. Personiskais Dievs ir Dievs „mūsu bailēm, vajadzībām un bēdām”, pēc kāda ilgojās Volfgangs Borherts. Tas ir lielais „Tu”, kura priekšā mēs stāvam.
