Kādēļ jātic? „Dievam visas lietas iespējamas.” Viņam nebūtu grūti savu godību atklāt cilvēkiem tik redzamā veidā, ka par Viņa esamību vairs nebūtu nekādu šaubu, un nevienam nevajadzētu ticēt, jo tas visu redzētu pats savām acīm. Bet fakts, ka Dievu nevar redzēt, ticīgos kādreiz apbēdina un neticīgajiem ļauj gavilēt. Kāpēc tam tā jābūt? Vienu atbildi mēs jau saņēmām: ticība cilvēka sirdī izaudzē tādu īpašību, kas pieskaitāma visdārgākajām – uzticēšanos, gatavību ziedoties. Dažs labs gan varētu nākt uz domām: „Ja cilvēks parādītos, tad tāda nostāja pie visiem būtu pati par sevi saprotama, jo cilvēki būtu par šo faktu pārliecināti. Bet tagad Dievs „riskē”, un tikai nedaudzi Viņam uzticas.”
Tā ir maldība. Ja Dievs būtu pierādāms un nevienam par viņa esamību nebūtu ne mazāko šaubu, daudzi Viņam kalpotu tikai piespiesti, ārēji, formāli. Tā kā pret Dievu „neko nebūtu iespējams darīt”, tie ar savu paklausību izliktos un liekuļotu. Negribīgi un ar nepatiku tie klausītu Visvarenā pavēles, jo tie Viņu nemīlētu.
Bet tajā pašā laikā tie saprastu, ka Dievs visu zina, ka Viņam zināma katra doma. Šo cilvēku liekulību Visaugstākais tūlīt pamanītu, un Tam būtu redzamas katras pret Viņu noskaņotās sirds izjūtas. Vai mēs spējam iedomāties, kas tad notiktu? Tāds stāvoklis līdzinātos ellei! Vai Dievam nevajadzētu palikt neredzamam, lai cilvēkiem dotu iespēju brīvi izvēlēties un izšķirties? Viņš nevēlas sev piespiestus pavalstniekus, kas savā Dievā saskatītu tikai tirānu.
Tagad nu gan kāds noteikti iebildīs: „Ja Dieva varenību, Viņa gudrību un taisnīgumu visi varētu redzēt ar savām acīm, tad taču tie visi Viņu mīlētu!” Bet tur ir jāizvirza pretjautājums: „Kāpēc tad cilvēki Viņu nemīl, ja redz?” Tiem taču ir Dieva Vārds! Ja visi cilvēki ievērotu Radītāja dotos likumus, zeme kļūtu par paradīzi.
Israēla tautai Vecās Derības laikā dažkārt bija skaidri redzamas Dieva klātbūtnes zīmes, un tomēr tā nepaklausīja. Pravieši darīja brīnumus, bet, neskatoties uz to, viņus atmeta. Jēzus dziedināja neveselos, uzmodināja mirušos, bet Viņa „dievbijīgie” To nodeva krusta nāvē!
Šī problēma ir visai smaga. Cilvēks nemīl savu Radītāju. Lūk, kur ir traģēdija. Mums savi uzskati jāpakļauj Svētajiem Rakstiem. Vienīgi Dievs var mūsu pareizi novērtēt.
Ar „grēka” ielaušanos cilvēces vēstures sākumā tika izpostīta cilvēka sadraudzība ar Radītāju. Ļaudis izvēlējās savu ceļu, bez Dieva un pret Viņu. Šajā „dumpī” mēs visi esam iesaistīti jau „pēc dabas”. Mēs to izjūtam pie sava „es”, kas grib gūt virsroku, nevēloties pakļauties Dieva prātam un Viņa likumiem. Mūsu „es” ir atmetis Dievu un pats sevi iecēlis Viņa vietā. Tas ir visas nelaimes cēlonis. Tikai tad, kad cilvēks atkal klausīs Dievam, viņš būs atradis laimi. Grēks cilvēku ir atšķīris no Dieva.
„Redzi, Tā Kunga roka nebūt nav par īsu, lai tā nevarētu palīdzēt, un Viņa auss nav tā aizkritusi, ka tā nevarētu dzirdēt. Bet jūsu pārkāpumi jūs attālina no jūsu Dieva, un jūsu grēki apslēpj Viņa vaigu no jums, ka Viņš neklausās uz jums, jo jūsu rokas ir aptraipītas ar asinīm un jūsu pirksti ir pilni noziegumu, jūsu lūpas runā melus, un jūsu mēle pauž netaisnību.” (Jesajas 59:1-3)
Ne attālums, ne pārdabiskums šķir Debesis no zemes, bet gan cilvēku grēki. Ne jau saprāts liedz mums ticēt Dievam; jo tas paļaujas cilvēka pieredzei arī tad, kad ar domāšanu viss nav aptverams. Bet mēs neiegūstam pieredzi ar Dievu tāpēc, ka mūsu iekšējā būtne no Viņa ir pilnīgi atsvešinājusies.
