Dažreiz dzird runājam par „Ījaba vēsti”. Ar to tiek domāta kāda nelaimes ziņa. Šis izteiciens cēlies uz Bībeles ziņojuma pamata. Ījabs bija turīgs vīrs, aptuveni Ābrahāma laikabiedrs. Sava taisnīguma un dievbijības dēļ viņš bija ļoti cienīts un pazīstams, un dzīvē viņam viss labi izdevās. Bet pēkšņi stāvoklis krasi mainījās. Viens pēc otra durvis sāka virināt nelaimes vēstneši. Viņš pazudēja visu savu mantu; kādā katastrofā aizgāja bojā bērni un viņam pašam uzbruka ļoti grūta slimība. Ļaudis sprieda: „Kas gan šim cilvēkam ir ticis no viņa dievbijīgās dzīves?” Paša sieva viņu uzaicināja atteikties no Dieva. Bet Ījaba grāmata atsedz šī ārkārtējā notikuma aizmuguri:
„Un Tas Kungs sacīja sātanam: „Vai tu esi ievērojis Manu kalpu Ījabu, ka nav virs zemes neviena tāda kā viņš? Šis vīrs ir sirdsskaidrs un taisns; viņš bīstas Dieva un vairās no ļauna.” Tad sātans atbildēja Tam Kungam un sacīja: „Vai Ījabs Dievu velti un bez kāda apsvēruma bīstas? Un vai Tu pats arī neesi gan ap viņu, gan ap viņa namu, gan ap visu, kas tam pieder, uzcēlis aizsargžogu? Tu esi viņa roku pūliņu svētījis, un viņa ganāmpulki ir izpletušies pāri visai zemei. Bet izstiep Savu roku un pieskaries visam tam, kas viņam pieder, - tiešām atklāti viņš no Tevis atsacīsies.”” (Ījaba 1:8-11)
Problēmas sevi izteica jautājumā: „Vai Tu domā, ka Ījabs velti Dievu bīstas?” Sātans cilvēkus jau sen bija novērojis. Un tagad viņš apgalvoja, ka tie vienmēr meklē savu labumu. Tātad Ījabs kalpo Dievam tikai tāpēc, ka Kungs tam apsargā mantu, ģimeni un dzīvību. Labāku dzīvības apdrošināšanas veidu nemaz nevarētu iedomāties. „Bet izstiep Savu roku un pieskaries visam tam, kas viņam pieder, - tiešām atklāti viņš no Tevis atsacīsies.” Ar šādiem vārdiem sātans Visaugstākajam piedāvāja savas derības.
Dievs pieļāva, ka Ījabs visu pazaudē. Bet sātans maldījās, attēlodams Ījaba ticību kā egoistisku, kas pamatota tikai uz sava labuma meklēšanu. Šis vīrs no Dieva neatkāpās:
„Kails es esmu nācis no savas mātes klēpja, un kails es atkal aiziešu. Tas Kungs bija devis, Tas Kungs ir ņēmis, Tā Kunga Vārds lai ir slavēts!” (Ījaba 1:21)
Kā turpinājās stāsts par Ījabu, to izlasiet paši. Pie Dieva nav vieglu, „laimīgu beigu”, bet vienmēr ir iespējama uzvara, ja vien Viņam uzticas. Neviena situācija nav neauglīga tam, kas ļaujas vadīties no Kristus.
Bet pie cik cilvēkiem sātans savas derības būtu vinnējis? Vai tad tas nav pavisam loģiski: ja tev jācieš tāpat kā citiem, tad met savu ticību pie malas! – Kas tad kādam tiek no viņa ticības? Tam ir Dievs. Vai īstai, neviltotai ticībai varētu būt arī cits mērķis? Cilvēks, kas sāk ticēt, sākumā ir tāds pats grēcinieks kā jebkurš cits. Lai viņš reiz varētu kļūt par Dieva valstības – labākās pasaules pilsoni, viņa raksturam jātiek pilnīgi pārveidotam. Ja Dievs viņu pasargātu no jebkurām bēdām, tad tas jau kādu dienu līdzinātos izlutinātam bērnam. „Vienmēr tikai saule – tas ir tuksnesis,” saka kāds arābu sakāmvārds. Tieši smagie dzīves pārbaudījumi atklāj, kas slēpjas cilvēkā. Neviens nekad nevarētu iepazīties ar sevi un kļūt pilnīgs raksturā, ja dzīvotu tikai labklājības un ikkatras vēlēšanās piepildīšanās atmosfērā.
Kas meklē Dievu, tam pēc Dieva vajag ilgoties vairāk par visu citu. Kā citādi gan viņš varētu tikt pie skaidrības, ka Dievu ir tiešām atradis un nevis nokļuvis kādu iedomu varā? Viņš nedrīkst apmierināties tikai ar reliģisko ceremoniju un ieradumu apvalku. Viņam jāatmet visdažādākās domas par algu un nopelniem, par pārapdrošināšanos, jāatsakās no ikvienas nepilnības un daļējas nodošanās.
Ticība nedrīkst līdzināties „izmēģinājuma laulībām”, no kurām katrā laikā var arī atteikties, „ja tā lieta neiet”. Ticība prasa pilnīgu nodošanās risku. Vai Dievs Tēvs, lai mūs atpestītu, ar Savu Dēlu nav atdevis visdārgāko? Vai mēs to drīkstētu uzskatīt par kaut ko „lētu” un mazsvarīgu? Pāri par katru svētīšanos, pretī jebkurai remdenībai vēršas kāda vīra karstā cīņā dzimušo vārdi:
„Kad Tu esi mans, tad man nevajag ne debess, ne zemes! Jebšu man arī pamirtu miesa un sirds, taču Tu, Dievs, esi mans patvērums un mana daļa mūžīgi!” (Psalmi 73:25-26)
