Ticība personiskam Dievam

Dieva lielums

Mazāzijas pilsētā Efezā apustulis Pāvils piedzīvoja vislielāko pūļa sacelšanos savā mūžā. Vietējie zelta un sudraba kalēji savu veikalniecisko interešu dēļ bija sakūdījuši ļaudis pret kristīgās ticības sludinātāju. Par laimi, nekas ļauns nenotika. Bet pūlis divas dienas no vietas sauca: „Varena ir Efezas Artemīda! Augsta ir efeziešu Diāna!” (Apustuļu darbi 19:23-40) Daudzi, droši vien, auroja līdzi, pat nezinādami, kāpēc jākliedz. Bet Artemīdas – Diānas augstība pamatojās tikai uz to, ka templis, kurā atradās šīs dieves tēls, bija kļuvis par iemīļotu svētceļojuma vietu daudziem nejūdu tūkstošiem. Ar to Efezas ļaudīm būtībā pietika.

Tomēr daži, kas par tādu augstību un varenību šodien ar pilnām tiesībām pasmaida, arī kristīgo Dievu izjūt it kā par mazu. Reiz kāds sludinātājs apmeklēja lielāku ģimeni un sarunājās ar to par Dievu. Māte stāstīja, ka pirms vairākiem gadiem grūtā slimībā lūgusi no Dieva dziedināšanu. Bet meita pārsteigta, gandrīz vai sašutusi izsaucās: „Māt, vai tu patiešām to darīji?” Viņa nespēja aptvert, kā gan cilvēki ar savām mazajām rūpēm varot griezties pie lielā Dieva! Ja esot kāda „augstāka Būtne”, kas radījusi pasauli, tad Tā taču nevarot ņemties ar mums, niecīgajiem zemes iemītniekiem!

Ir pat jābrīnās, cik bieži izplatīts ir tāds uzskats. Tiešām, ja padomā, cik mazs un niecīgs izskatās cilvēks neaptveramā Visuma priekšā, tādas domas var rasties. Paskatieties tikai uz kādu no mūsu Zemeslodes attēliem, ko uzņēmuši kosmonauti, atrodoties uz Mēness! Tad mēs sapratīsim, cik maza ir mūsu, cilvēku, pasaule – un pie tam tikai no 380000 km attāluma!

Bet tomēr, tāds uzskats par Dieva lielumu pamatojas uz aplamu drošību. Dievs, kas ir „par lielu”, lai interesētos un rūpētos par cilvēkiem, patiesībā būtu „par mazu”. Šis fakts nekādā ziņā neliecinātu par Viņa varenību, ja Radītājs pie Piena Ceļa un citu galaktiku daudzuma nespētu rūpēties arī par mūsu mazo Zemi! Šādas domas patiesībā ir tikai vēl viens tālāks pierādījums, ka cilvēki pārāk cilvēciski domā par Dievu. Bet aiz šī argumenta slēpjas kaut kas vairāk: ja tiešām ir tāds liels Dievs, tad tas mums neuzliek nekādas saistības. Ja Viņš nejautā un neinteresējas par mūsu dzīvi, tad arī mums nav pienākums Tam paklausīt un dot atbildību par savu rīcību! Šķiet, ka sākotnēji neapzinātā vēlēšanās kļūst par šādas domas tēzi.

Jēzus Kristus, kas Dievu sevišķā kārtā sauca par savu Tēvu, mums uzskatāmi paskaidro Radītāja spēku! „Dievam nekas nav neiespējams.” (Lūkas 1:37)

„Vai nepārdod divi zvirbuļus par vienu artavu? Un neviens no tiem nekrīt zemē bez jūsu Tēva. Bet arī jūsu galvas mati visi ir skaitīti.” (Mateja 10:29,30)

Dievam nekas nepaliek apslēpts. Viņš pazīst katru atsevišķu cilvēku, zina katru atomu. Viņš nepārslogo Universa plašumu, Viņam nav par grūtu nekāda lieta, nav par komplicētu neviena problēma. Dievs nav cilvēks.