Bībeles pirmajā nodaļā ir ziņots, ka Dievs radīja cilvēku pēc sava tēla un līdzības. (1.Mozus 1:27) Pilnīgi pretēji šai Svēto Rakstu mācībai grieķu rakstnieks Ksenofons ap 430. gadu pirms Kristus apgalvoja: „Cilvēki ir radījuši sev dievus pēc sava tēla un būtības.” Kā gan viņš varēja nonākt pie tāda secinājuma? – Rakstnieks precīzi attēloja sava laika reliģisko dzīvi. Ja lasa, piemēram, seno grieķu un romiešu stāstus par dieviem, tad viņam var tikai piekrist. Ir piedzīvojumu romāni, kuros dievu rīcība pārspīlēta līdz brīnumu sfērai, daļēji tur attēlota arī viņu tikumiskā būtība. Dievi, tāpat kā cilvēki, ienīst, mīl, apsola, pieviļ un atriebjas. Izraēla tauta ar savu ticību vienam Dievam tajā laikā bija kā pārsteidzošs izņēmums. Ja palūkojas uz nejūdu dievu pagodināšanu un pielūgšanu, tad var saprast Dieva likuma nopietnību: „Netaisi sev nekādus dievekļus…” Ja šo brīdinājumu neņem vērā, tad noteikti iznāk tikai cilvēka domas iemiesojums un cilvēka attēls.
Vispārīgi tiek pieņemts, ka sākumā pastāvējusi daudzdievība, kas izveidojusies no pirmatnējās ticības gariem. Tikai cilvēces vēstures vēlākajā laika posmā esot radies monoteisms – ticība vienam Dievam. Šim apgalvojumam pretī stāv fakts, neapšaubāms un pierādīts fakts, ka izraēliešiem jau pirms 4000 gadiem bija monoteisms; turpretī politeisms – ticība daudziem dieviem – pastāv vēl šodien pat pie tik augsti attīstītām tautām kā indieši. Saskaņā ar Bībeles paskaidrojumiem, stāvoklis patiesībā bija pilnīgi pretējs: cilvēkam pirms radīšanas bija pilnīga atziņa par savu Radītāju, vienu Dievu, un tas ar Viņu uzturēja sirsnīgas attiecības. Tikai pēc tam, kad pēc grēkā krišanas šīs tiešās attiecības tika pārtrauktas, līdz ar atsvešināšanos mazinājās dievatziņa un ieviesās nepareizi priekšstati.
Šīs attīstības vēsturisko norisi var izsekot pēc Bībeles datiem. Apmēram 700 gadus pēc Kristus pravietis Jesaja, izsmejot elku kalpošanu, rakstīja: „Viņš cērt ciedru kokus un cipresi vai ozolu un izmeklē kādu no meža kokiem. Viņš bija dēstījis egļu kokus, ko lietus izaudzējis. Tie ir cilvēkiem dedzināmais, viņš sildās pie to uguns, viņš kurina ar tiem arī krāsni un cep maizi. Bet viņš veido no atsevišķa šāda koka arī elka tēlu un pielūdz to. Vienu daļu no tā viņš sadedzina ugunī, ar pārējo viņš cep gaļu, paēd, sildās pie uguns un saka: cik labi, es sajūtu siltumu! Bet no atlikušā viņš darina sev dievu, elka tēlu, tā priekšā viņš zemojas, metas ceļos un to pielūdz, sacīdams: palīdzi man, jo tu esi mans dievs! Tiem nav atziņas un saprāta, jo viņu acis ir aizlipušas, ka tie neredz, viņu sirdis ir apcietinātas, ka tie nesaprot. Tādēļ neviens to nepārdomā un nesajēdz, lai sacītu: vienu koka daļu es sadedzināju ugunī, cepu uz tās oglēm maizi un gaļu un ēdu. Un vai tad es no atlikušā lai taisu kauna un šausmu tēlu un koka stumbeni lai pielūdzu?” (Jesajas 44:14-19)
Bet kāds priekšstats par Dievu bija pravietim pašam?
„Kas ir izmērījis ūdeņus ar sauju un aptvēris debesis ar savām rokām? Kas saņēmis zemes pīšļus traukā un kalnus nosvēris ar svariem un pakalnus rokas svaru kausā? Kas ir Tā Kunga Garam noteicis tā apjomu, un kas bijis Viņa padoma devējs? Pie kā Viņš meklējis padomu, ka tas Viņam būtu mācījis gudrību un Viņam rādījis pareizo ceļu, Viņam devis atziņu un Viņu vadījis patiesības ceļā? Redzi, tautas ir kā piliens pie spaiņa, tās Viņam ir kā puteklītis svaru kausā! (..) Ar ko jūs salīdzināsit Dievu, un kur jūs atradīsit Viņam ko līdzīgu? Taču ne kādu elku tēlu? (..) Paceliet savas acis uz debesīm un raugait: kas to visu radījis? Viņš ir tas, kas izved visu viņu pulku pēc skaita un visus sauc vārdā pēc Sava lielā spēka un varas, un tur netrūkst neviena. (..) Vai tu to nezini, vai tu to neesi dzirdējis? Mūžīgais Dievs ir Tas Kungs, kas radījis zemes galus. Viņš nepiekūst un nenogurst, Viņa gudrība ir neaptverama.” (Jesajas 40:12-28)
