Vai Dievam trūkst mājokļa?

Franču astronoms Lalends kādreiz zobodamies izteicās:

„Es esmu izpētījis visu debess telpu un nekur neesmu varējis atrast kādas pēdas no Dieva. Astronomijai progresējot, Dievam nopietni sāks draudēt dzīvokļa trūkums.” (Zitiert in „Froh Botschaft” vom 12.2.56.)

Šis secinājums varētu būt tikpat daudz vērts kā tas, ja ķirurgs sacītu: „Esmu pārmeklējis visas galvas smadzeņu krokas, bet nekur neesmu atradis nevienu domu!” Mūsu prāts taču arī nav saredzams, un tomēr tas ir visas mūsu darbības un rosības pamatā. Vai gan kāds sagaida, ka tas atradīs pulksteņtaisītāju pulkstenī vai podnieku kamīnā vai krāsnī?

Dievs ir Gars. Viņu nav iespējams saskatīt ar tālskati kādā vietā pasaules telpā! Viņš stāv pāri laikam un telpai. Visi primitīvie priekšstati mums varētu attēlot kādu elku, bet ne Dievu.

Kad Izraēla ķēniņš Salamans bija uzcēlis dievnamu, tas itin labi saprata, ka šī celtne var būt tikai Dieva pielūgšanas vieta, nevis Dieva mājoklis.

„Bet vai tad Dievs patiešām lai dzīvotu zemes virsū? Lūk, debesis un debesu debesis nav spējīgas Tevi pilnā mērā uzņemt. Kā tad nu vēl šis nams, kādu es esmu uzcēlis?” (1.Ķēniņu 8:27)

Kas domā un runā par patieso Dievu, tas Dieva atziņā nedrīkstētu atrasties uz zemākas atziņas pakāpes nekā ļaudis tajā laikā pirms apmēram trim gadu tūkstošiem. Ja runājam par Bībeles Dievu, tad To nedrīkstam sajaukt ar dažu cilvēku sīkās fantāzijas vai zināma laikmeta pārāk nepilnīgo priekšstatu! Paklausīsimies, ko ķēniņa Salamana tēvs Dāvids zināja sacīt par Visuma Valdnieku:

„Kungs, Tu izproti mani visos sīkumos un mani pazīsti. Tu zini - vai es sēdu vai ceļos - Tev ir skaidras manas domas jau no tālienes. Vai es eju, vai es guļu, Tu esi ap mani, un Tev ir zināmi visi mani ceļi, jo nav vārda uz manas mēles, kas Tev, Kungs, nebūtu zināms. Tu esi ap mani no visām pusēm, Tu turi Savu roku pār mani. Šī atziņa man ir pārāk brīnišķa un pārāk augsta, es nevaru to saprast. Kurp lai es aizeju no Tava Gara, un kurp lai es bēgu no Tava vaiga? Ja es kāptu debesīs, Tu tur esi, ja es nokāptu ellē, Tu esi arī tur. Ja man būtu rītausmas spārni un es nolaistos jūras malā, tad arī tur mani vadītu Tava roka un Tava labā roka mani turētu. Ja es teiktu: galīga tumsa lai mani apklāj, un par nakti lai kļūst ap mani gaisma,- tad arī tumsība Tev nebūtu tumša, un nakts tev spīdētu kā diena, tumsība Tev būtu kā gaisma.” (Psalms 139:1-12)

Bībele nenosaka, kur Dievs mājo, tā nenorāda, ka Viņš mīt tikai debesīs. Dievs var būt visur un tomēr spēj atklāties cilvēkiem zināmās vietās un laikos. Mēs, cilvēki, gan labprāt šo lietu gribētu noskaidrot, lai mums būtu kāda noteiktība vai zināma drošība. Bet, kur runa ir par Dievu, mēs drīz vien nonākam pie nepārejamām barjerām. Mums, Zemes iemītniekiem, pieklājas šīs robežas atzīt, jo šeit mums nav darīšana ar kādu formulu, ar kādu priekšmetu vai Zemes būtni, bet gan ar Visaugstāko.

Pravieša Jeremijas grāmatā rakstīts:

„Vai tad Es esmu tāds Dievs, kas redz tikai tuvumā, saka Tas Kungs, vai ne arī tālumā? Vai var kur kas paslēpties kādā slepenā vietā, ka Es to neredzētu, saka Tas Kungs, vai ne Es tas esmu, kas piepilda debesis un zemi? - saka Tas Kungs.” (Jeremijas 23:23,24)

Izteicieni, kas mūsu skatījumā šķiet kā nevainojami pretstati, Dievam nekādā ziņā nav tādi. Dievs tai pašā laikā var būt gan tālu, gan tuvu. Viņa skats redz cauri tumsībai un betona sienām. Pie Viņa neizjūt atšķirību starp pagātni, tagadni un nākotni. Par Viņu apustulis Pāvils savam darba biedram Timotejam var rakstīt:

„…kas dzīvo nepieejamā gaismā, kuru neviens cilvēks nav redzējis, nedz arī var redzēt…” (Timotejam 6:16)

Un ar tādām pat tiesībām viņš apliecināja Atēnu filozofu priekšā:

„Viņš nav tālu nevienam no mums. Jo Viņā mēs dzīvojam un rosāmies, un esam.” (Apustuļu darbi 17:27,28)

Lai mūs nesamulsina, ja tāda atziņa, kā Dāvids to sacīja, mums ir par augstu. Pat visvienkāršākās dabas parādības mums reizēm var būt neatminama mīkla!

Kamēr vienkāršie ļaudis priecājas par saules gaismu, zinātnieki lauza galvas, kā gaisma no Saules var nonākt līdz Zemei. Daudzus gadus norisinās strīdi, vai gaisma sastāv no viļņiem vai sīkām daļiņām. Tikai viens no variantiem var būt pareizais, jo viens otru izslēdz. Un tomēr, šodien jāpieņem, ka gaisma var būt abējāda vienā un tajā pat laikā. Tātad – īstenība ir meklējama kaut kur augstāk, un pretstati ir tikai šķietami. Gaismas teorija, ko šodien uzstāda, ir tik komplicēta, ka vienkāršs cilvēks to pat īsti nespēj saprast, un arī speciālisti paši īsti nezina, vai tā ir absolūti pareiza. Kas gan tādā gadījumā ticīgam cilvēkam drīkstētu pastāvīgi pārmest, ka Dievs mūsu prātam ir neizprotams, ja jau mums ar Viņa radības ikdienas parādībām rodas tādas grūtības?