„Un Vārds tapa miesa”
Jau agrāk citētajā Gētes darbā Fausts ņem rokā Jauno Derību un sāk no oriģināla tulkot Jāņa evaņģēliju:
„Stāv rakstīts: „Iesākumā bija vārds!”
- Jau te es netieku vairs tālāk!
Kas man palīdzēs uz priekšu tikt?
Jo Vārdu nevaru es tik augstu vērtēt, -
Tas man ir jāpārtulko savādāk.”
Faustam ir pilnīga taisnība; te nekādā ziņā nav domāts vienkāršs vārds. Palasīsim šo Bībeles tekstu mazliet tālāk:
„Iesākumā bija Vārds, un Vārds bija pie Dieva, un
Vārds bija Dievs. Tas bija iesākumā pie Dieva.
Caur Viņu viss ir radies, un bez Viņa nekas nav radies, kas ir.
Viņā bija dzīvība, un dzīvība bija cilvēku gaisma.” (Jāņa 1:1-4)
Tā ir patiesība: Dieva Vārdā mīt radīšanas spēks; pavisam citādi ir ar mūsu vārdiem. Bet aiz šīs Rakstu vietas noslēpumainā izteiciena stāv vēl kaut kas vairāk. – Kas iesākumā bija pie Dieva un bija Dievs? Mazliet tālāk seko paskaidrojums:
„Un Vārds tapa miesa un mājoja mūsu vidū, un mēs skatījām Viņa godību, tādu godību kā Tēva vienpiedzimušā Dēla, pilnu žēlastības un patiesības.” (Jāņa 1:14) „Vienpiedzimušais Dēls” nozīmē „vienīgi dzimušo”, vienīgo, „vienu pašu piedzimušo”. Šis Dēls, kura godību skatīja Jānis un pārējie mācekļi, nebija nekas cits kā Jēzus Kristus. Ja mēs pravietiskā aizsegvārda „Vārds” vietā nodaļas sākumā uz šīs definīcijas pamata ieliksim „Kristus”, tad nonāksim pie sekojoša iznākuma:
„Iesākumā bija Kristus, un Kristus bija pie Dieva, un Kristus bija Dievs.”
Šinī vietā dažs labs varētu protestēt: „Kā Jēzus no Nācertetes varētu būt bijis Dievs? Viņš bija labs cilvēks, pirmais cīnītājs par taisnību, Dieva apgaismots pravietis, bet vai arī Dievs? Viņš taču dzīvoja kā cilvēks starp cilvēkiem. Viņš nomira pie Krusta.” Bet – kā saka Jaunās Derības liecinieki – Viņš trešā dienā ir cēlies augšā! Tas jau ir pavisam ārkārtējs, nedzirdēts notikums.
Bet pie Dieva, lūk, neviena lieta nav neiespējama! Viņš Jēzu ir uzmodinājis no nāves un kā savu Dēlu uzņēmis pie Sevis. Bet tā vēl nav patiesība visā pilnībā. Visi domājošie radījumi ir „Dieva dēli” šā vārda plašākā nozīmē. Viņš bija jau sen, pirms piedzima no Marijas Betlēmē. Viņš bija no iesākuma.
Kad Jēzus starp Jūdiem, kas ar ilgošanos gaidīja Mesiju, jau ilgāku laiku ar lielu spēku bija sludinājis, dziedinājis neskaitāmus slimniekus un darījis nepieredzētus darbus cilvēka labā, Viņš tiem pavisam atklāti pateica, ka nācis no Debesīm un ir Sava Tēva, Dieva sūtīts (Jāņa 6:38-57). Īsi pirms Savas sagūstīšanas Ģedzemanes dārzā Viņš lūdza:
„Es Tevi esmu paaugstinājis virs zemes, pabeigdams to darbu, ko darīt Tu Man esi uzdevis. Un tagad apskaidro Tu Mani, Tēvs, ar to skaidrību, kas Man bija pie Tevis, pirms pasaule bija.” (Jāņa 17:4-5)
„Pirms pasaule bija” – eksistēja jau Kristus, Dieva Dēls! Viņš dzīvoja pie Sava Tēva – Dieva. „Jaunā Derība” apliecina, ka Viņu pielūdza eņģeļi (Ebrejiem 1:6-9) un, ka Viņš Tēva uzdevumā radīja šo pasauli (Ebrejiem 1:1-4).
Ne reti var dzirdēt izbrīna un apmulsuma izraisītus jautājumus: „Vai tad ir divi Dievi? Kristus un Dievs? Vai kristietība atšķirībā no pagāniem nerunā par vienu Dievu? Ja pieskaita vēl klāt Svēto Garu, tad varētu domāt, ka ir trīs Dievi.” Tādēļ baznīca jau ļoti sen formulēja mācību par „Trīsvienību”. Pie tam tā atsaucas uz Svētajiem Rakstiem, sevišķi uz Jēzus pavēli kristīšanu izdarīt Tēva, Dēla un Svētā Gara vārdā (Mateja 28:19). Tādēļ tā runā par Dievu – Tēvu kā dievības pirmo personu, Jēzu – Dieva Dēlu kā otro personu un par Svēto Garu kā dievības trešo personu. Tātad, nekādā gadījumā par „Dieviem”! Ja kāds lūgšanā grib uzrunāt Dievu, tad lai lieto „Tu”, arī tad, ja domā abus, Tēvu un Dēlu, bet nekad lai nelieto daudzskaitļa formu „jūs”. Starp Jēzu un Viņa mācekļiem reiz izrisinājās sekojoša saruna:
„Ja jūs Mani būtu pazinuši, jūs būtu pazinuši arī Manu Tēvu. Jau tagad jūs Viņu pazīstat un esat Viņu redzējuši." Filips Viņam saka: "Kungs, rādi mums Tēvu, tad mums pietiek." Jēzus viņam saka: "Tik ilgi Es jau esmu pie jums, un tu vēl neesi Mani sapratis, Filip? Kas Mani ir redzējis, Tas ir redzējis Tēvu. Kā tu vari sacīt: rādi mums Tēvu?” (Jāņa 14:7-9)
Kristus bez tālākiem paskaidrojumiem šeit varēja sacīt: „Es un Tēvs, mēs esam viens." (Jāņa 10:30)
Bet Tēvs bija Debesīs, bet Dēls, kā cilvēks, virs zemes. Tēvs un Dēls ir divas personas un tomēr tik pilnīgā saskaņā, būtībā tik līdzīgas, dabā tik vienādas, ka runājam kā par vienu Dievu (Ebrejiem 1:6-9) Trīsvienības noslēpums nav izskaidrojams. Bet arī par tādiem terminiem kā „laiks” un „mūžība” mēs taču parasti tālāk nerunājam. Mēs Bībeles izteicienu pieņemam ar vienkāršu pateicību, tāpat kā saules gaismu, lai gan tā kā jebkura cita gaisma, arī ir mīkla – vismaz no zinātnes viedokļa.
Kādu dienu pie sludinātāja atnāca jauns cilvēks, kas, kā redzams, vēlējās uzdot jautājumu, kas to visai nodarbināja. Viņš, samulsis, kādu brīdi vilcinājās, līdz beidzot saņēma drosmi un sacīja: „No kurienes radies Dievs?” – Uz Bībeli pamatotai atbildei būtu jāskan: „Dievam nav ne sākuma, ne gala; tikai pie radījumiem var runāt par viņu esamības vai eksistences sākuma. Tāpat kā Tēvs, arī Kristus – Dēls ir no mūžības.” Protams, te mūsu prāts atduras pret savām robežām, jo mēs spējam domāt tikai laika ietvaros, kur visu definē ar sākumu un galu. Bet vai mums saskaroties ar neizdibināmiem noslēpumiem, nepieklājas tos tomēr atzīt, pārējo atstājot Dieva ziņā?
„Mēs paši Viņa augsto godību ar acīm esam redzējuši.” 2. Pētera 1:16.
Ja Jēzus no Nācaretes bija mūžīgā Dieva Dēls, tad mēs stāvam tā nedzirdētā notikuma priekšā, ka pats Dievs ir tapis par cilvēku un 30 gadus dzīvojis uz šīs zemes! Neko mazāku, kā taisni to, vajadzēja atklāt šiem visai maznozīmīgajiem teikumiem: „Iesākumā bija Vārds… un Vārds tapa miesa.”
Vairākkārt ir minēti vārdi „godība” un „varenība”. Varbūt dažs labs jau būtu vaicājis: „Ko gan tas īsti varētu nozīmēt?” „Mācekļi” – vēlākie apustuļi, tātad tie vīri, kas trīs ar pus gadus staigāja kopā ar Jēzu, apliecina: „Mēs skatījām Viņa godību, mēs esam kļuvuši Viņa varenības aculiecinieki. ” Bet kas tad pie vienkāršā Nācaretes namdara Dēla bija tik godības pilns?
Kas Viņu redzēja runājam, sacīja: „Nekad vēl neviens cilvēks nav tā runājis, kā runā šis cilvēks.” (Jāņa 7:46) Kas Viņu pazina, liecināja, ka Viņš ir citādāks kā visi citi. Kas saņēma no Viņa palīdzību, tie stāstīja par brīnumiem. Kas nedzirdīgi bija dzimuši, tiem Viņš dāvāja acu gaismu, paralizētie un kroplie varēja atkal staigāt. Lepras slimnieki kļuva atkal veseli. Kādreiz Viņš apturēja bēru gājienu un mirušo atsauca atkal pie dzīvības. Lācars, kuru Viņš ceturtā dienā pēc apbedīšanas izsauca ārā no klints kapa, noteikti nebija tikai aizmidzis cilvēks. Ir pilnīgi veltīgi Kristus dziedināšanas brīnumus izskaidrot tikai ar neparastas, lielas personības dvēseles spēku. Tas neko nedod. Mācekļi to ļoti ātri saprata, kad mazajā laiviņā uz Galilejas jūras bija iekļuvuši ļoti briesmīgā viesuļvētrā un sevi jau uzskatīja par pazudušiem. Tad Jēzus izteica tikai vienu vienīgu pavēles vārdu, un vētra norima. Izbijušies izglābtie cits citam vaicāja: „Kas Tas tāds, ka pat vējš un jūra Viņam paklausa?” (Marka 4:41)
Jēzus darbojās apliecinādams vēl nekad nepieredzētu varu. Viņš nekad nekļūdījās. Ko vien Viņš darīja, tas vienmēr bija pareizs. Cilvēki redzēja Viņa mīlestību un līdzjūtību, draugi – Viņa uzticību un rakstura stiprumu, ienaidnieku – Viņa patiesumu un drosmi, lišķi un liekuļi – Viņa nelokāmo nostāju par patiesību un taisnību. Pat Viņa ienaidnieki nevarēja Jēzum uzrādīt nevienu grēku. Izpētiet šo dzīvi pēc Jaunās Derības ziņojumiem!
Godība, ko varēja novērot pie Jēzus, nebija ārīga, bet dziļi iekšējas dabas: tā slēpās Viņa būtībā, Viņa pilnīgajā raksturā. Tieši tas pārliecināja mācekļus, ka viņu priekšā stāv nevis grēcīgs cilvēks, bet gan Dieva Dēls.
Apustulis Pēteris apliecina:
„Nevis izgudrotām pasakām sekodami, mēs jums esam sludinājuši mūsu Jēzus Kristus spēku un atnākšanu, bet kā tādi, kas esam kļuvuši Viņa varenības aculiecinieki.” (2. Pētera 1:16)
Šinī rakstu vietā Pēteris atceras un norāda uz kādu konkrētu vienreizēju piedzīvojumu. Pēteris bija viens no tiem, kas ne vien no Jēzus darbiem un Viņa pilnīgā rakstura saprata, ka Viņš ir Dieva Dēls, bet kuram tika dāvāta izdevība ar savām acīm skatīt Kunga godību. Ziņojumi par šo notikumu evaņģēlijos izteikti tikai dažos mantos. Lūk, galvenais:
„Un pēc sešām dienām Jēzus ņēma Pēteri un Jēkabu un viņa brāli Jāni un veda tos savrup uz augstu kalnu, un tika apskaidrots viņu priekšā, un Viņa vaigs spīdēja kā saule, un Viņa drēbes kļuva baltas kā gaisma. Un redzi, tiem parādījās Mozus un Elija un runāja ar Viņu.” (Mateja 17:1-3)
„Apskaidrošana” – tā šo īpatnējo un vienreizējo notikumu nosauc Jaunā Derība. Bet to varētu izsacīt arī ar vārdu „pagodināšana”. Lai gan Jēzus bija cilvēks, mums līdzīgs, pateicoties Tēva tuvumam, Viņam uz īsu brīdi tika dāvāta dievišķā godība, kuru Tas pēc savas augšāmcelšanās saņēma uz visiem laikiem tā, kā tā Viņam jau piederēja pirms nākšanas uz šo Zemi.
Kristum nevajadzēja piecelties no Zemes, lai savu godību novestu no Debesīm. Dievišķā pasaule ielauzās mūsu pasaulē un to pārvērta. Debesis sniedzas bezgalīgās tālēs un tajā pašā laikā ir tieši mums līdzās. Mūsu materiālā pasaule noslēpumainā kārtā ir iekļauta kaut kādā augstākā likumībā un kārtībā.
Kad runājam par četru dimensiju pasaules priekšstatu, tad tas, protams, varēja būt tikai kā līdzība vai ilustrācija, mēģinot visu padarīt noteiktāku un saprotamāku. Mēs nekad nevaram sacīt: „Jā, tā tas ir!” Apustuļi nevēlējās izskaidrot, viņi tikai apliecināja: „Mēs Viņa godību esam redzējuši.”
Savā grāmatā „Bībeles pasaules aina” Ernests Lerle par šo piedzīvojumu uz kalna raksta:
„Vienā sfērā valda likumi, kuriem mēs šinī pasaulē esam pakļauti; citā sfērā šie likumi nav saistoši; un realitāte iegūst izskatu, ko var gan aptuveni attēlot, bet neviens nav spējīgs skaidri izprast un noteikti aprakstīt. Stāstījums tādā gadījumā sanāk tikai salīdzinošs: Jēzus vaigs iegūst tādu izskatu kā saule. Zīmīgi, ka ir ziņots par pārmaiņu ne vien pie Jēzus paša, bet arī par pārmaiņu pie Viņa drēbēm. Markus (9:3) stāsta, ka drēbes kļuva spožas un tik baltas, kādas neviens balinātājs virs zemes nav spējīgs izbalināt. Amata meistars pūlas drēbi padarīt, cik vien iespējams, baltāku, bet matērija (audekls) tam pretojas. Jo lielāka cilvēku prasme, jo vairāk tā pārspēj vielas (audekla) pretestību. Tā ir šīs pasaules likumsakarība, kas noteic amatnieku rīcību ar sava aroda priekšmetiem. Citādi ir pie apskaidrošanas. Te Jēzu skar „Viņa pasaule” ar tās citādo likumību. Šīs pārdabiskajam iebrukumam matērija nespēj pretoties, kā tas notiek, amatniekam to apstrādājot. Drēbes iegūst pilnīgu spožumu un augstāko skaidrības pakāpi. Bet tas tomēr paliek kā šīs pasaules priekšmeti un tādēļ tās var redzēt un aptaustīt.” (Ernst Lerle „Das Wertbild der Bibel”, Evangelische Verlagsanstalt Berlin, 1. Aufgabe 1973, S. 98.)
Protams, ziņojumi par Jēzu, kuri tagad jau ir gandrīz 2000 gadus veci, ir iespējams apšaubīt un lieciniekiem neticēt. Bet Dieva Dēls savu dzīvi un nāvi uz šīs zemes neatkārtos tikai tādēļ vien, ja kāds „toreiz pats nav bijis klāt”. Kas gan mēs tādi esam, ka varētu tā kaut ko prasīt! Bet ja Viņš ir „augšāmcēlies” un tagad dzīvo un valda pie Tēva, tad arī mēs šodien varam gūt personīgus piedzīvojumus ar Viņu. Tad arī mums radīsies iespēja apliecināt apustuļu vārdu patiesīgumu: „Mēs neesam sekojuši izgudrotām pasakām.”
