Kādā plaši pazīstamā grāmatā par reliģiju anglis Džulians Hekslejs Dievu nosauc par patvērumu tikai „nelaimīgiem un vientiesīgiem cilvēkiem”. Tas ir iecienīts paņēmiens: dievticības izcelšanos skaidrot ar pirmatnējā cilvēka bailēm. Aizvēsturiskais cilvēks esot bezpalīdzīgi stāvējis dzīvības briesmu priekšā un tādēļ saucis sev palīgā dievus, kurus pats izdomājis. Bet tā tomēr nav iespējams izskaidrot reliģijas fenomenu. Ja galvenais uzsvars būtu likts uz palīdzības meklēšanu dzīvības uzturēšanā, tad reliģiskajā pasaulē nepazītu ne gatavību uzupurēties, ne drosmi iet nāvē.
Vēstures gaitā ir bijuši laiki, kas prasīja daudz spēka, lai būtu par kristieti; turpretī, atsakoties no savas ticības, vienmēr varēja vieglāk tikt cauri. Un tā šodien jau veseli pulki ticības mocekļu soļo līdzi vēsturei.
Vīrieši un sievietes, jaunekļi un sirmgalvji, kam nācās izšķirties – vai nu aizliegt Kristu un iegūt brīvību, vai palikt pie savas ticības un mirt, - labāk izvēlējās nāvi. Arī nacistu laikos kristieši savas ticības pārliecības dēļ ir nokļuvuši koncentrācijas nometnēs. Tādēļ šī baiļu tēze nekādā ziņā neiztur kritiku.
Bet kādēļ cilvēki tic Dievam? Nav apstrīdams, ka viņi piesauc Dievu pēc palīdzības. Un palīdzību arī saņem, ne tikai tādu, kas reizēm novērš grūtības vai iedarbojas kā ļaunu apstākļu bremze, bet tādu palīdzību, kas visu viņu dzīvi nostāda uz droša pamata. No tā dzimst mīlestība uz Dievu, kas gatava nest upurus. Ticīgais zina, ka tas, Dievam nezinot, nevar aiziet bojā. Ticīgais zina, ka tas nevar nekur dziļāk krist, kā tikai Dieva rokās.
Ar nicinājumu pilnā noskatīšanās uz tādiem, kam „nepieciešams meklēt palīdzību pie Dieva”, liek atcerēties slīcēju, kas aiz stūrgalvības atraida pasviesto glābšanas riņķi. Ko tas līdz, ka viņš vēl kādu laiku spēj noturēties virs ūdens? Tam tomēr būs jānogrimst. Vai ir pareizi aiz neīsta, muļķīga lepnuma atsacīties meklēt Dievu? Vai tas nav tāpat kā nocirst koku, nesagaidot un neredzot tā augļus? Vai arī palikt kalna pakājē, neuzkāpjot un neieraugot skatu, kas paveras no tā virsotnes? Vai tas nav tā kā uzņemties nogurdinošu ceļojumu un tad kaut kur griezties atpakaļ, nenonākot līdz mērķim?
Savā būtībā cilvēks ir meklētājs. Arī zinātnieku un pētnieku neatlaidīgajā darbā izpaužas viņu nenogurdināmās alkas pēc jaunām atziņām. Tie kāpj visaugstākajos kalnos, pārstaigā polāro apgabalu ledus tuksnešus un nirst jūras dziļumos. Ar saviem milzīgajiem paātrinātājiem tie medī matērijas daļiņas, ar komplicētiem aparātiem cenšas ielūkoties dzīvajā šūnā un lido uz Mēnesi. Gētes „Faustā” cilvēks – meklētājs atradis savu attēlu dzejā, jo rakstnieks liek sacīt:
„Lai es atzīstu, kas pasauli
Viņas saskaņā kopā satur.”
Cilvēks gribētu uzzināt visu un šīs atziņas savilkt kopā. Viņam jānostājas arvien jaunu mīklu priekšā, bet tomēr tas neliekas mierā. Tā viņš jautādams klauvē arī pie neredzamās pasaules vārtiem. Kāda ir mūs skarošo notikumu, visu cilvēku likteņu jēga? Vai ir kāds lielais TU, kas visu zina un visu spēj? Pat filozofs Frīdrihs Nīče, kas proklamēja Dieva miršanu, dažbrīd nespēja atbrīvoties no nojausmas, ka tomēr stāv šī neredzamā TU priekšā:
„Es esmu Viņa, kaut arī pārgalvīgo barā,
Līdz pat šai stundai palicis.
Es esmu Viņa, jo jūtu valgus,
\Kas mani cīņā zemē rauj;
\Un mani, kaut es arī zemē bēgtu,
Pie savas kalpošanas liek.
Es gribu Tevi pazīt, Nepazītais,
Kas mani dziļi manā dvēselē skar,
Un manai dzīvei it kā vētra cauri brāzies,
Tu, neaptveramais, man radniecīgais!
Es gribu Tevi pazīt, pats kalpot Tev.”
(„Mensch im Gebet”, Zwiesprache mit Gott in zwei Jährtausenden, Union Verlag Berlin 1953.)
Cilvēku sirdīs mīt ilgas pēc tāda dzīvesveida, kur visu varētu izteikt vai apzīmēt tikai ar vārdu nodošanās. Cilvēks gribētu nodoties patiesībai, taisnībai, pilnībai. Viņš vēlas atdot pats sevi un uzupurēties! No šīs dziļās sirds prasības dzimst lielu personību godāšana, skaistuma pielūgsme, cildināšana, kādu pienes māksliniekiem un dzejniekiem. Cilvēks kāro kalpot visdažādākajai lietai. Un tā var būt tikai Dieva lieta.
Atkal un atkal šīs ilgas tiek vērstas uz cilvēkiem un to piepildīšanu sagaida no cilvēkiem. Bet te nu rodas visrūgtākā vilšanās. Cik bieži ir apžilbinājis mirdzošais spožums! Aiz cilvēka godības fasādes ir paslēpies posts. Izslavēti ideāli izrādījušies tikai viltus. Draudzība un mīlestība ir sadrupusi pret rakstura trūkumiem, kur jūsmotājs bieži ierauga, ka otrs – cik godāts tas arī nebūtu - ir tikpat nepilnīgs kā viņš pats.
Vai pāri mums ir kāda pilnības pasaule? Ļaudis tic Dievam tāpēc, ka Jēzū Kristū ir iepazinuši Dieva Dēlu, kas nekad nepieviļ. Dieva mīlestība tos ir izrāvusi no visdziļākā sarūgtinājuma. Tagad tie spēj kalpot cilvēkiem, smeļot spēkus no pavisam citiem avotiem.
Īstas ticības dzenulis ir prieks un pateicība; pateicība, ka esi atradis To, kurš vienīgais ir visas sirds atdeves cienīgs… Tā būs juties Šillers, kad viņš rakstīja savu „Odu priekam”, kuru Bēthovens izteica skaņās savas 9. Simfonijas beigu korī:
„Apskauju jūs, tautu tautas!
Skūpsts šai visai pasaulei.
Brāli, tur virs zvaigžņu telts,
Mīļam Dievam tronis celts!...
Tur aiz zvaigznēm Viņam jābūt!”
„Tur aiz zvaigznēm Viņam jābūt!” – Ne par Dieva mājokli, bet par Dieva lielumu un varenību te ir runa.
Nav noliedzamas ilgas pēc Dieva; vai nu cilvēks pats to atzīst, vai ne, radījums ilgojas pēc sava Radītāja. Šīs ilgas izpaužas pilnības un laimes meklējumos, cīņā par patiesību un taisnību, slāpēs pēc drošības un sirds skaidrības.
„Nemiera pilna ir mūsu sirds, kamēr tā atrod dusu Tevī, ak Dievs!” (Augustīns)
