Nepareiza izpratne par Dievu nav tikai vēstures problēma, bet tā ir vispārcilvēciska; jo katram personīgi draud briesmas sev pašam radīt nepareizus priekšstatus par Dievu. Ir jau diezgan grūti taisnīgi novērtēt savu līdzcilvēku! Cik daudz nepareiza mēdz runāt par otru, kad tas nav klāt un nevar aizstāvēties! Tāpat, acīmredzot, daudzi cilvēki pieņem, ka tie par Dievu var domāt, ko vien tie grib un kā vien tie grib. Protams, viņi tā var darīt. Kāda jēga, ja ļaudis, tā darīdami, aiziet garām patiesībai un īstenībai? Tas ir tikpat neprātīgi kā atgriezt ūdens krānu, apgalvojot, ka no tā tek piens, vai arī ierakstīt krājkases grāmatiņā lielas summas, naudu kasē neiemaksājot.
Kas nav apņēmies iepazīties ar patieso Dievu, tas noteikti aizgūs vai arī pats sev izveidos zināmu priekšstatu par augstāku varu un neizbēgami piedzīvos vilšanos. Tādā gadījumā visi vēlāk izteiktie pārmetumi attieksies nevis uz Dievu, bet gan uz izdomāto elku.
Dievs Jesajam liek sacīt:
„Meklējiet To Kungu, kamēr Viņš atrodams, piesauciet Viņu, kamēr Viņš ir tuvu! Bezdievis lai atstāj savu ceļu un ļaunprātis savas domas un lai atgriežas pie Tā Kunga, ka Tas par viņu apžēlojas, un pie mūsu Dieva, jo Viņš ir bagāts žēlastībā. „Jo Manas domas nav jūsu domas, un jūsu ceļi nav Mani ceļi,” saka Tas Kungs. „Cik augstākas debesis ir pār zemi, tik augstāki ir Mani ceļi pār jūsu ceļiem un Manas domas pār jūsu domām.”” (Jesajas 55:6-9)
Daudzi ir pievīlušies, nenopietni izturoties pret Dievu un Viņa Vārdu. Cilvēkiem patīk pašiem savi priekšstati. Bet, ja jūs runājat par Dievu noraidoši vai apstiprinoši, tad jautājiet sev – kādu Dievu jūs domājat – Radītāju vai tikai elku.
Elkam ir jādara tas, ko cilvēks grib, bet patiesais Dievs aicina cilvēku darīt to, ko Viņš grib.
Dzejnieks Volfgangs Borherts savā satriecošajā lugā „Ārā durvju priekšā” Dievu attēlo kā vecu vīru, kuram neviens vairs netic. Mājās pārnākušais Bekmanis viņu apsūdz:
„Ak, Tu esi par vecu, Dievs, Tu esi nemoderns, Tu vairs netiec galā ar mūsu garajiem mirušo sarakstiem, ar mūsu bailēm un raizēm. Mēs Tevi lāgā vairs nepazīstam, vai Tu esi tas pats pasaku grāmatu „mīļais Dievs”? Šodien mums vajadzīgs kāds jauns. Zini, tāds, kas būtu derīgs mūsu uztraukumam un nemieram. Tāds pavisam jauns…” (Wolfgang Borchert, Das Gesamtwerk, Mitteldeutscher Verlag Halle (Saale) 1961, S. 180)
Borherts mira 1947. gadā tuberkulozes dēļ kādā Bāzeles hospitālī, tikko 26 gadu vecumu sasniedzis. Īsi pirms viņa nāves to apmeklēja kāds pazīstams literatūras vēsturnieks un piesolīja viņam, slimniekam, atnest dažas uzjautrinošas grāmatas. Bet dzejnieks tās noraidīja, paceldams no gultai blakus stāvošā galdiņa kādu grāmatu: „Tagad es lasu tikai šo.” Tā bija Bībele. Vai Volfgangs Borherts vēl paspēja uzzināt, ka patiesais Dievs tiešām ir jauns Dievs, kas mums var palīdzēt gan uztraukumā, gan nemierā? Līdzās brīnišķajiem piedzīvojumiem ar Dievu ir sastopami arī baigi Dieva atstātības gadījumi. Vai tiem par iemeslu nav bijusi iedoma, ka visu pasauļu Radītāju var uzskatīt kā vecīti, kas mums vairs nav vajadzīgs?
