Šie vārdi ir no Jāņa evaņģēlija, kura satura bagātos sākuma teikumus mēs jau iztirzājām. Pilnībā šis teksts skan tā: „Jo tik ļoti Dievs pasauli mīlējis, ka Viņš devis Savu vienpiedzimušo Dēlu, lai neviens, kas Viņam tic, nepazustu, bet dabūtu mūžīgo dzīvību,” (Jāņa 3:16).
Dažs labs saka: „Dievs mūs ir pametis vienus mūsu postā. Viņš pats mājo savā tālajā, nepieejamajā svētumā. Viņam vajadzētu kādreiz „pašam izbaudīt” to, kas mums dzīvē jāiztur! Tad Viņš zinātu, kā mums, cilvēkiem, klājas.” Ļaudis nezina, ka tas, ko tie pieprasa, jau patiesībā ir noticis. Jēzū Kristū Dievs kļuva par mums līdzīgu cilvēku. Viņš ir izmērojis mūsu esības augstumu un dziļumu. Neviens mūs nespēj tik labi saprast kā Radītājs, kas tapis par mūsu brāli.
Dažam labam gan varētu likties neizprotami, kāpēc Jēzus, ja Viņš bija Dieva Dēls, atļāva, lai Viņu piesit krustā. Kad arī mācekļi to nespēja saprast, kādēļ Jēzus bez pretošanās ļāvās sagūstīties, Viņš paskaidroja, ka Tēvs, ja vien Viņš gribētu, varētu atsūtīt palīgā eņģeļu leģionus: bet, lūk, esot jāpiepildās Rakstiem.
Jēzus Kristus, kas uzmodināja mirušos un ar vienu vārdu spēja apklusināt jūru un vētru, pieļāva, lai par Viņu nodod viltus liecību, lai Viņu šausta un piesit pie krusta, tā ka Kungs nomira moku pilnā nāvē. Tas nebija nespēks vai vājums, bet apzināti izvēlēts un reizē arī vienīgais ceļš uz uzvaru. Jo Jēzus vēlējās sasniegt uzvaru ne sevis, bet cilvēku labā!
Iespējams, ka to skaidrāk saprast var palīdzēt kāds piemērs:
Daudzās zemēs mūsu laikos gadās, ka noziedznieki kā ķīlniekus nolaupa nevainīgus cilvēkus, lai garantētu sev zināmu drošību un panāktu savus mērķus. Policija tādā gadījumā nevar atklāti uzbrukt noziedzniekam, jo ir jātaupa nevainīgo cilvēku dzīvība. Bet drošības dienesta darbinieki ir kādreiz brīvprātīgi devušies par ķīlniekiem, lai izglābtu nevainīgos sagūstītos. Tiem bija gan zināmas priekšrocības, jo, kā pieredzējuši ļaudis, tie, kaut vai pasīvi, spēja labāk cīnīties pret varmācību, tomēr viņi noteikti riskēja ar savu dzīvību. Savu dzīvību tie lika ķīlā par citiem, ieņēma šo nāvei nolemto vietu, lai atbrīvotu nevainīgos. Tieši to darīja Kristus. Viņš nomira par mums!
Šajā vietā būtu kaut kas jāsaka tieši par grēka problēmu. Grēks ir laidis daudz dziļākas saknes, nekā to parasti iedomājas. Tā sākums ir meklējams citā pasaulē. Tas nav izgudrots uz šīs Zemes. Tas ir sātanā, velnā. Pēc Svēto rakstu liecības, sātans nav nekāds pasaku tēls vai simbols, bet gan augstāka būtne – eņģelis, kas kļuvis par Dieva pretinieku.
Kristus pret velnu, ļaunuma izcelšanās iniciatoru, izturas ļoti nopietni. Jaunā Derībā ir sacīts, ka Dieva Dēls ir nācis izārdīt velna darbus (1. Jāņa 3:8). Ja mēs neņemsim vērā nepārprotamos Dieva Vārda izteicienus par ļaunā būtību, tad nekad nenonāksim pie pareizas atziņas par Dievu un pasaulē notiekošo; tādā gadījumā patiesībai mēs paiesim garām.
Dievam pieder visa vara. Dievs ir visspēcīgs. Tomēr Viņš nenotiesāja un nenosodīja sātanu tūlīt, tāpēc, ka Viņš – un nu atgriezīsimies atkal pie mūsu salīdzinājuma – gribēja izglābt ķīlniekus. Protams, te salīdzinājums vairs nav pilnīgi atbilstošs mūsu gadījumam. Mēs, cilvēki gan esam krituši sātana rokās, bet ne kā nevainīgi ķīlnieki. Ar apgrēkošanas mēs drīzāk gan esam kļuvuši par viņa līdzdalībniekiem. Mūsu Zeme ir planēta, kas sacēlusies pret Dievu – sātana varas apgabals. Arī cilvēki līdz ar to ir pelnījuši nāvi.
Pie krusta Golgātā Kristus nesa mūsu grēkus, ieņēma mums pienākošos vietu un tika sodīts mūsu dēļ. Kad tur mira nevainīgais Dieva Dēls, sātans pazaudēja savu varu. Brīvību ieguva cilvēki – viņa ķīlnieki. Trešajā dienā pēc krusta nāves Tēvs Jēzu uzmodināja. Jaunā Derība ļoti izceļ un slavē Kristus uzvaru un Viņa nozīmēšanu par pasauļu Tiesnesi. Lūk, viens piemērs:
„Un, cilvēka kārtā būdams, Viņš pazemojās, kļūdams paklausīgs līdz nāvei, līdz pat krusta nāvei! Tāpēc arī Dievs Viņu ļoti paaugstinājis un dāvinājis Viņam Vārdu pāri visiem vārdiem, lai Jēzus Vārdā locītos visi ceļi debesīs un zemes virsū un pazemē un visas mēles apliecinātu, ka Jēzus Kristus ir Kungs Dievam Tēvam par godu.” (Filipiešiem 2:8-11)
Kāds varētu iebilst: „Kādā ziņā tad mēs esam brīvi? Ļaunums pastāv tāpat kā agrāk.” Lai uzturētu mūžīgo kārtību un saglabātu savu svēto likumu spēku, Dievs noteikti sodīs katru netaisnību. Grēcīgā pasaule pēc taisnības ir pakļauta Dieva dusmām. Bet ar sava upura nāvi Kristus cilvēci salīdzināja ar Dievu. Kristū visi labas gribas cilvēki var saņemt spēku jaunai dzīvei.
Vēl arvien turpinās „ķīlnieku apmaiņa”. Kad kāds cilvēks pieņem Kristu par savu Pestītāju, tad tas no sātana un grēka gūstekņa kļūst par Dieva bērnu. Tad atkal tiek atjaunota patiesā cilvēka cieņa, Dieva līdzība, kā tīram un brīvam Visaugtākā bērnam.
„Jo Dievs bija Kristū un salīdzināja pasauli ar Sevi, tiem viņu grēkus nepielīdzinādams, un ir mūsu starpā licis salīdzināšanas vārdu.” (2. Korintiešiem 5:19)
Paturēsim prātā mūsu salīdzinājumu: tuvojas stunda, kad „ļaundaris” tiks sagrābts un aizsviests, lai saņemtu pelnīto sodu. Pienāks lielā tiesas diena. Celsies augšā mirušie: jo ikvienam reiz būs jāatbild radītājam par savu dzīvi. Kas būs uzticējies Kristum, tas tiks attaisnots, jo Dieva Dēls par viņu ir samaksājis pats ar savām asinīm. Tad sātans vairs nevarēs sacīt: „Šie cilvēki ir sadarbojušies ar mani; ja es topu notiesāts, tad tiem jānāk kopā ar mani.”
Ja gribam zināt, kāds ir Dievs un kā Viņš pret mums, cilvēkiem, izturas, tad mums jāiepazīstas ar Jēzu. Nekur nevar skaidrāk ieraudzīt un atzīt, ka Dievs ir mīlestība, kā tieši Kristus dzīvē un nāvē. Ir vērts par Viņu vairāk uzzināt. Šajās lappusēs bija iespējams īsi pateikt tikai pašu svarīgāko.
Ja padomāsim, kas Jēzus no Nācaretes bija, ko Viņš jau ir izdarījis un ko vēl tagad dara kā mūsu Aizstāvis Debesīs, tad sapratīsim Viņa vārdu dziļo nozīmi:
„ES ESMU ceļš, patiesība un dzīvība; neviens netiek pie Tēva kā vien caur Mani.” (Jāņa 14:6)
Nav iespējams iegūt glābjošu Dieva atziņu, ja cilvēks paiet garām Jēzum Kristum. Neskaitāmi ir apliecinājuši, ka Viņš tiem nozīmē visu. Ar Jēzus vārdu uz lūpām miljoni ir pastāvējuši grūtībās un briesmās, atraduši paļāvību un iepriecinājumu bēdās un mierīgi un droši aizmiguši nāvē. Viņš ir pazīstams visām tautām. Gan zinātnieki universitātēs, gan iedzimtie džungļos ir apliecinājuši Viņam godu un cieņu.
Vēsturnieks H. B. Vells 1935. Gadā raksta:
„Senie Romas vēsturnieki Jēzu gandrīz nepiemin; tā laika pasaules notikumu aprakstos Viņš nespēlē nekādu lomu; un tomēr vairāk kā pēc 1900 gadiem vēsturniekam, tādam kā man, kas sevi pat nesauc par kristieti ir jākonstatē, ka pasaules kopaina novērošanai sagrupējas ap šī visaugstākā mērā nozīmīgā cilvēka dzīvi un raksturu. Mēs visi šodien uztveram kaut ko no tā magnētam līdzīgā spēka, kas vīrus un sievas, kuri Viņu tikai reiz bija redzējuši, spieda atstāt savu arodu un sekot Viņam… Viņš runāja uz tiem zināšanu dziļumiem un ar tādu autoritāti, kas samulsināja gudros… Katra vēsturnieka mērogs liela cilvēka noteikšanai ir: ko dzīvotspējīgu tas ir varējis atstāt aiz sevis? Vai viņš cilvēkus ir rosinājis un ietekmējis ar tādu spēku, kas arī pēc Viņa tiem liktu turpināt jauno domu gājumu? – Ar tādu mērauklu mērots, Jēzus stāv pirmā vietā.” (Haug „Er ist unser Leben”, 6. Auflage, S. 107)
Vēl dziļāka un personīgāka par vēsturnieka apbrīnu skan kāda vienkārša vīra liecība, kas Kristu ir pieņēmis par savu pestītāju un Glābēju:
„Viņš ir manas dzīves saule.”
Gleznotājs Ludvigs Rihters apliecina:
„Nav cita ceļa, lai nonāktu pie patiesības atziņas, kā meklēt rakstos, lūgt pēc gaismas, meklēt to pie Tā, kas pats sevi ir nosaucis par patiesību un dzīvību; pie Jēzus Kristus.” (Haug, a. a. O., S. 550.)
