Ticēt Dievam nenozīmē taustīties tumsā un pazust minējumos. Viņš mums ir devis Savu Vārdu. Svēto Rakstu pamācītiem, mums jāiegūst piedzīvojumi ar savu Radītāju. Dieva esamību nevar pierādīt, to var piedzīvot. Tas notiek visdažādākos veidos. Ne vienmēr ticības dzīves sākumā būs kāds noteikts brīnums. Cilvēki iepazīstas ar Bībeli, un viņus aizkustina vēsts par Dieva mīlestību. Pazīstamais gleznotājs Ludvigs Rihters, piemēram, dzīvojot kristīgajās aprindās, nezināja, kas ir patiesa ticība. Tad kādā Jaungada rītā viņam uzausa arī jauna atziņa:
„Kā zibens mani pārņēma doma: es esmu atradis Dievu, es esmu atradis savu Glābēju! Nu viss ir labi, un man būs mūžīgi labi! Tik nozīmīgs kā 1825. Gada Jaungads mani vēl nekad neviens nebija apsveicis; un šoreiz tas pilnībā attaisnoja savu nosaukumu – vecais bija pagājis, un, „redzi, viss bija palicis jauns.” Ja es agrāk, pat vislabākajos brīžos tikai spēju ticēt līdz nojautai, ka ir kāda augstāka Būtne un savu pacilāto jūtu iespaidā konstatēju: „Augšā tur aiz zvaigžņu telts jābūt mīļam Debesu Tēvam!” – tad tagad, – ne vien tālumā pāri zvaigznēm, bet pavisam tuvu, manā sirdī un ap mani skanēja Tēva balss: „Es esmu Tas Kungs, tavs Dievs, staigā manā priekšā un esi taisns!” Tā bija Cilvēka Dēla balss: „Kas Mani redz, tas redz Tēvu. Nāc un seko Man!” Cik daudz pārāka par agrāko nojautu bija šī paļāvīgā ticības drošība, kas izpaudās ne tikai atsevišķos mirkļos, bet kā dzīvības avots, no mūžības uz mūžību plūzdams, uzturēdams dvēseli spirgtu, un bija ik rītu jauns.” (Ludvig Richter „Lebenserinner eines deutschen Malers” Dietrich’sche Verlagsbuchhandlung Leipzig. 1952, S. 225.)
Daudzi Dievam sāk uzticēties, negaidot sevišķus brīnumus. Tie nonāk pie priecīgas iekšējās drošības, kas tos paskubina par visu pateikties Dievam. Bet tāda dzīve, kas visu savu dziļāko jēgu atradusi Dievā, nekad nepaliek bez piedzīvojumiem, kurus tad tiešām var apzīmēt par brīnumiem. Par savu pēdējo lielo polārceļojumu Fridtjofs Nansens, kas mira 1930. gadā, stāsta, ka viņš reiz nokļuvis lielās dzīvības briesmās. Viņš ar saviem pavadoņiem domāja, ka teltis ir uzcēluši uz stingra ledus, bet pa nakti vējš bija mainījies un atpūtis atkusni. Viņus pamodināja stipra sprādziena troksnis, un, kad tie pavērās ārā, vējš un straume atlūzušo ledus gabalu ar visām teltīm dzina uz atklāto jūru. Cilvēcīgi spriežot, viņi bija pazuduši. Abi ticīgie lapi, kas pavadīja Nensenu, iegāja savā teltī un zemojās lūgšanā. Pēc brīža tie atkal iznāca ārā un mierīgi sacīja: „Mēs nemirsim, Dievs mums lika saprast, ka Viņš mūsu lūgšanu ir uzklausījis.” Nākošajā naktī sacēlās stiprs pretējā virziena vējš, kas ledus gabalu atkal atdzina pie vispārējā masīva. Cilvēki bija glābti, bet Nensens rakstīja:
„Es savus draugus nekad nebiju redzējis tik klusus un līksmus, kā mūsu nāves brauciena laikā pēc viņu lūgšanas. Kopš tās dienas es lūdz ar viņiem kopā.” („Tag des Herrn” v. 8. 5. 65.)
Viss norisinājās pavisam vienkārši. Dabas pārvērtības varētu izskaidrot ar nejaušību vai sagadīšanos. Tad tomēr neizskaidrojama paliek lapu drošā pārliecība, ka viņu lūgšana ir uzklausīta. Bet tāda nejaušība jau paliek interesanta.
„Nav nejaušības!
Jo tas, kas mums tik akla nejaušība šķiet,
No visdziļākajām dzīlēm nāk un iet. ”
saka Fr. Šillers.
Protams, šos Šillera vārdus nevajadzētu attiecināt uz pavisam nenozīmīgiem notikumiem. Bet daudzkārt mēs sastopamies ar tik īpatnējiem „gadījumiem”, kas mūs vienkārši spiež tajos saskatīt kādas augstākas gribas „vadību”.
Pēc kara kādu vīru atlaiž no gūsta. Kur lai viņš tagad sameklē savu sievu un bērnu? Dzimtene ir izpostīta. Viņš uzzina, ka ģimene devusies uz kādu tālu pilsētu. Ar lielām pūlēm arī viņš aizsniedz šo vietu un tagad stāv bez padoma stacijā. Kur gan lai tālāk iet? Bet blakus kāds bērns rotaļājas ar savu lelli…
„Tik vecai tagad vajadzētu būt arī manai meitiņai,” vīram ienāk prātā. „Kā tevi sauc?” viņš jautā mazajai un tā nosauc savu vārdu. Dīvaini, tā sauc arī viņa meitiņu, kuru tas vēl nekad nav redzējis. Pēc bērna dzimšanas tam mājās vairs neizdevās iegriezties. „Kur ir tava māmiņa?” viņš jautā tālāk. „Tur, pie kases. ” – „Vai tad jūs gribat kaut kur aizbraukt?” – „Jā, mēs braucam projām, mēs neesam no šejienes.” Šajā mirklī nāk māte. Seko pārsteiguma un prieka sauciens! Vīrs ir atradis savu sievu un bērnu! Vēl tikai nedaudz un neviens nebūtu varējis pateikt kur tās aizbraukušas. Bet vīrs bija cieši pārliecināts, ka Dievs viņu savedis kopā ar piederīgajiem. („Der Sonntag” Gemeindeblatt der Ev.-Luth. Landeskirche Sachsens vom 30.5.65.)
Cik pavirši dažs labs notikums tiek apzīmogots ar vārdu „sagadīšanās”! Bet brīnišķais sastapšanās brīdis šeit radās no veselas ķēdes „nejaušību”. Tas ir kulminācijas punkts veselai notikumus secībai, kas pa daļai liekas gluži nenozīmīgi, pat mazsvarīgi. Šāda secība līdzinās divām apakšzemes karstas magmas straumēm, kas sadurdamās izlaužas virszemē un veido krāšņus kristālus. Noskaidrosim to sev ar kādas skices palīdzību. Abas „ceļa līnijas” krustojas satikšanās punktā X.
Tā kā notikumi noved pie zīmīgas „nejaušības”, kurā piedalās dzīvas būtnes un nedzīvas lietas, tad šī līnijas (A un B) varētu nosaukt arī par konsollīnijām, jo viens notikums kļūst otram par cēloni jeb pamatu.
Brīdī, kas apzīmēts ar A-1, vīrs dodas meklēt savu ģimeni. Laika punktā A-2 vīrs uzzina, kur sieva ar bērnu kādreiz aizbraukusi. Laika punktā A-3 viņš iesēžas noteiktā vilcienā, kas neskatoties uz neparedzēto nokavēšanos, pienāk attiecīgajā pilsētā taisni tajā brīdī, kad sieva ar bērnu atrodas stacijā. Mirklī A-4 viņš apstājas un paliek stāvot taisni blakus savam bērnam.
Tagad izsekosim sievas un bērna ceļa līnijai. Brīdī B-1 viņa nolemj pilsētu atstāt. Brīdī B-2 pēc ilgām pārdomām izvēlas aizceļošanas dienu. Viņa nevar zināt, ka tā ir taisni tā diena, kad ieradīsies vīrs. B-3 – viņa izvēlas noteiktu vilcienu un B-4 – pieejot pie kases, atstāj bērnu noteiktā vietā stacijas zālē.
Mēs minējām tikai dažus no šinī notikumā iesaistītajiem svarīgajiem lēmumiem. Punktus uz abām līnijām varētu pēc patikas pavairot. Bet tikai padomāsim: katrs no šiem punktiem uzrāda daudz iespēju! Ir daudz ceļojuma dienu, ir daudz iespēju paiet garām utt. Mums atliek tikai brīnīties. Kas ir „sagadīšanās”?
Pazīstamais īru rakstnieks un satīriķis Džordžs Bernhards Šovs gadiem ilgi turpināja sarakstīšanos ar kāda klostera priekšnieci. Vienā no šīm vēstulēm viņš pastāsta par Dženu Toniju, tā laika slavenāki bokseri – smagsvaru. Dodamies ringā un kļūdams par profesionālu bokseri Tonijs atteicās no ticības. Viņš kļuva ļoti slavens. Vēlāk apprecēja bagātu sievu. Šovs raksta:
„Jaunlaulātie aizceļoja uz Eiropu un beidzot nokļuva uz kādas jaukas salas Adrijas jūrā, kur es ar tiem iepazinos un sadraudzējos. Tad Tonijs man stāstīja par pēkšņo nelaimi. Viņa jaunā sieva bija saslimusi ar aklās zarnas iekaisumu, kam pievienojās ārkārtīgi neparastas komplikācijas, ko reti kāds ķirurgs prata novērst. Sievu glābt varēja tikai operācija; bet uz salas bija tikai viens ārsts un tas pats tik vecs, ka vairs nespēja operēt. Sievai atlika dzīvot vairs tikai kādas desmit stundas. Džens Tonijs, bezpalīdzīgs un izmisis, varēja vairs tikai noskatīties, kā viņa nomirs. Tomēr nē – bija vēl viena izeja. Atkal sākt ticēt un lūgt Dievu. Un viņš lūdza…
Nākošajā rītā, vēl ļoti agri uz salas izkāpa vispazīstamākais vācu ķirurgs – šī komplicētā alās zarnas vēža iekaisuma atklājējs un ārstēšanas speciālists. Pulksten desmitos Tonija kundzes dzīvība vairs nebija apdraudēta; un šodien viņa ir veselīga četru bērnu māte…”
„Skeptiķi visā šinī notikumā var saskatīt vienīgi sagadīšanos; bet viena pati sagadīšanās jau augstākā mērā ir neticama, kur nu vēl vesela virkne sagadīšanos kā šinī gadījumā, tā jau ir pasaule , pilna ar brīnumiem, pie tam vēl gluži neticamiem. Lūgšana, ķirurga ierašanās laiks, viņa speciālās zināšanas tieši šinī neparastajā slimībā – to visu ir tik grūti pieņemt par sagadīšanos, ka pat es šiem notikumiem nebūtu noticējis, ja tas būtu atgadījies kaut kur Ķīnā pie pilnīgi svešiem cilvēkiem, un es dzirdētu tikai atstāstījumu. Bet patiesība paliek patiesība, es par to nešaubos. Manās acīs tas tagad paceļ vērtību, kuru es piešķiru jūsu lūgšanām. Neaizmirstiet mani arī uz priekšu tajās pieminēt.” („Freiheit jenseits des Gitters” St. Benno-Verlag Leipzig. 1976, S. 195/196)
Kristieši visos laikos ir piedzīvojuši lūgšanu paklausīšanu, un ziņojumi par to sastāda biezus sējumus. Cilvēki sevī ir izdzirduši it kā balsi, kas tos aizsaukusi prom no apdraudētās vietas. Ja tie nebūtu paklausījuši, tad jau nākošajā mirklī būtu gājuši bojā. Ļaudis ir atradušies situācijās, kur tiem bija jāzaudē dzīvība un tomēr tie pilnīgi neizskaidrojamā veidā tika izglābti.
Mūsu skatījumā materiālā pasaule ir saistīta ar nemainīgiem dabas likumiem, kurus mēs nevaram atcelt vai grozīt. Citādi jau arī nevar būt, jo planētai – Zemei tās noteiktā likumība ir vajadzīga. Bet Radītājam paliek vēl bezgala daudz iespēju, kuras mēs pat nenojaušam. Kas mums varētu likties kā dabas likumu pārkāpums, kādas augstākas Būtnes acīs ir pati par sevi saprotama lieta. Katrā ziņā tiek pārkāpts mūsu pašreizējās zināšanu līmenis par dabu, bet tas vēl nenozīmē, ka tiktu izdarīti grozījumi dabā, kuras radīšanas noslēpumus mēs vēl nepavisam neesam pilnībā izdibinājuši. Šinī ziņā mēs līdzināmies cilvēkam, kas nekad nav dzirdējis par radio un televīzijas pārraidēm un truli un neticīgi raugās uz mums, kad mēs stāstām, ka ar neredzamu viļņu palīdzību varam redzēt to, kas notiek 1000 km attālumā.
Ticības piedzīvojums ir neatspēkojums pierādījums par Dieva esamību. To kā dāvanu saņem tas, kas uzticas savam Radītājam. Vai miljoniem ticīgo brīnišķos piedzīvojumus tā vienkārši varētu noraidīt, aizslaucīt prom, nicinoši nosaucot par iedomām?
„Ir jau jauki un labi ”, kāds sacīs, „bet man Dievs vēl nekad ar brīnumiem nav nācis pretī! Neskaitāmiem citiem cilvēkiem arī nē! Iespējams, ka Viņam daži cilvēki patīk labāk, un Viņš pret tiem izturas labāk, citādi, tos it kā lutina!” Protams, uz to ar pilnām tiesībām varētu aizrādīt, ka Dievs cilvēkus neatgriež ar brīnumiem, bet gan prasa, kāda ir viņu sirds nostāja, viņu ticība un paklausība. Ja tie ir uzticīgi Viņa Vārdam, tad piedzīvojumi nekur neizpaliks. Tomēr jautāsim paši sev, vai ticības piedzīvojumi, cik brīnišķi tie arī nebūtu, nav tīri subjektīva lieta? Kā gan kādam, kas tādas lietas pazīst, no tiem varētu būt labums? Tik tiešām, katram pašam personīgi jāiegūst savi piedzīvojumi ar Dievu. Dažkārt par dievišķiem nosauc piedzīvojumus, kas tādi nemaz nav, bet ir gluži pretēji – cēlušies no pavisam duļķainiem avotiem.
Kaut gan tas ir ļoti ietekmējoši, ka miljoniem guvuši līdzīgus apbrīnojamus piedzīvojumus ar Dievu, tomēr katra cilvēka ticībai jābūt nostiprinātai uz droša pamata. Tur vispirms būtu jāņem vērā Bībele, kas šodien ikvienam pieejama. No tās mēs uzzinām, ka visas objektīvās realitātes ir radījis Dievs, un mēs ikviens pēc tā varam orientēties.
